Doma jau pareiza - Latvijai pašai vajadzīgi savi speciālisti, tostarp ārsti un medmāsas. Tikai veids, kā Apinis to izteicis, izbrīna. Pārmetums personāla firmām par nodomu «aizvilināt no Baltijas iespējami daudz ārstu» izklausās paranoisks. Pēc Apiņa loģikas sanāk, ka ļaunie Vakareiropas sazvērnieki to vien domā, kā iegriezt jaunajām dalībvalstīm un samusināt morāli nestabilo latvju mediķu prātus. Piedošanu, bet tas nav nopietni. Līdzīgi histēriska ir tēze par šādu personāla vervēšanas pasākumu starptautisko lobēšanu. Pat ja tā būtu, kas tur ļauns? Kas Latvijai vai, piemēram, Austrumu slimnīcai, liedz lobēt savas intereses, vilinot darbā mediķus no tā sauktajām trešajām valstīm, piemēram, Libānas. Tam nekaitē pat Latvijas nesakārtotā likumdošana par lobēšanu, vien algu līmenis Latvijā ir, maigi izsakoties, ne īpaši konkurētspējīgs. Pats Apinis ar savu pārmetuma rakstu galu galā zināmā mērā lobē Latvijas intereses - starptautiski.
Savukārt pārmest cilvēkiem vārda un rīcības brīvības izmantošanu ir vienkārši neprātīgi. Kas gan cits tas ir - sūkstīties, ka personāla meklētāji publiski pauž savu klientu darba piedāvājumus, bet kādi no Latvijas izvēlas uz tiem atsaukties un izceļot uz jaunajām darba vietām? Kālab tad mums to Šengenas līgumu vispār vajadzēja - vai tad ne pārvietošanās brīvības dēļ? Ja Latvijas iedzīvotāji izmanto iegūtās privilēģijas, tas ir gan taisnīgi, gan morāli. Tas nenozīmē, ka nevajadzētu cīnīties par mediķiem vai Latviju, bet tam jāizvēlas adekvāti līdzekļi, nevis jābliež uz labu laimi. Kamēr mediķi paši nebūs tikuši skaidrībā par vēlamo algu līmeni un sapratuši, kā to panākt, tikmēr Apiņa aktivitātes būs šaušana ar tukšām zalvēm.