ARCO mājaslapā nule kā publicētā informācija liecina, ka īpašajā sadaļā Expanded Box līdzās trim vācu, divām itāļu un vienai Portugāles galerijai piedalīšoties arī Alma no Rīgas, lai parādītu «pieaugošo mākslas ekspansiju pretī jauniem kontekstiem un formātiem». Par spīti tam, ka (ak, šie izklaidīgie dienvidnieki!) galerija līdz ar visu Rīgu kļūdaini «pierakstīta» Lietuvai un saite no tās nosaukuma aizved uz līdzīgi nodēvētu iestādi Francijā, tomēr zinām, ka aiz tā slēpjas mūsu pašu Gints. Šķiet pietiekami, lai skandētu: «Mēs lepojamies!» Ja vien šādi saucieni mulsinoši bieži neatskanētu ja ne gluži maldinošu, tad stipri tendenciozu ziņu iespaidā, kas vedina domāt ne tikai par mediju realitātes manipulējamo dabu, bet arī - kas mākslā svarīgāk - lepoties ar fonu vai tuvoties būtībai? Cik pēdējai no svara ir laba vēlējumi līdz ar pilnvaru «nest Latvijas vārdu pasaulē», un cik radošam darbam bez nosacījumiem sarūpēti apstākļi, par kādiem, nav noslēpums, mākslinieki Latvijā tikai sapņo? Lai gan nevar nenovērtēt producentu aģentūras Pareizā ķīmija un citu atsaucīgu personu ieguldījumu darba procesā, tāpat kā Almas iestrādes, kas dara iespējamu mākslinieka dalību prestižajā skatē, mazliet jāapbēdina lepoties kārā publika - prakse rāda, ka biežāk par kolektīvo labo gribu mākslas darba veiksmi izšķir vienas personas - autora - vīzijas spilgtums un apņēmība to īstenot. Gabrāna gadījums ir šai ziņā pamācošs.
Ar gaismu gleznots
Ja mākslas vēsturnieki reiz nākotnē pētīs Gabrānu, tie neiztiks bez kādas epizodes tālajā 90.gadu sākumā, par kuru ar aculiecinieka tiesībām varu pastāstīt. Gints, būdams scenogrāfijas students ar redzamām dotībām klasiskajās disciplīnās, reiz pārliecināja profesori Ritu Valneri, ka viņam gleznošana labāk padodas vienatnē, nevis Akadēmijas darbnīcā. Pusgadu viņš augstskolā nerādījās. Tā nu iznāca, ka gan pasniedzēja, gan kursabiedri ieraudzīja Gabrāna veikumu tikai semestra noslēguma skatē: Gints uz gaiteņa grīdas, tieši kursabiedru izstādīto akadēmisko plikņu pakājē, ar pārliecību klāja neskaitāmas duļķaini bāldzeltenas fotopapīra lapas - esot nopircis lombardā un pēc tam «apgleznojis» ar gaismu attīstīšanas procesā! Labsirdīgajai Valnerei kļuva slikti ar sirdi. Bargā profesoru komisija atteicās darbu vērtēt. Tomēr viesprofesors no Brēmenes Rolfs Tīle uzstāja uz diskusiju un galu galā ieskaiti studentam. Folklorizējušies arī citi Gabrāna kursadarbi - uz logu rūtīm salīmēti krāsainu filtru taisnstūrīši, kas ļaujot ieraudzīt ainavu citā krāsā, un izgaismota fotofilmiņa, kuru Gints izņēma no kameras tieši komisijas acu priekšā, lai demonstrētu, kā vienā mirklī māksla var izgaist, pirms to kāds ieraudzījis.
Iztēles tilts
Raugoties uz Gabrāna daiļradi kopumā, Baltais punkts izskatās kā solis sen iesāktā ceļā, kas mērots ar apbrīnojamu konsekvenci. Mākslinieka uzmanības lokā gandrīz nemainīgi (ar izņēmumu sociāli ironiskās fikcijas Starix veidolā) ir glezniecība un gaisma kā viena no tās pamatproblēmām. Tikai atšķirībā no, piemēram, vecmeistariem, kas gaismu skatīja kā attēlojamo objektu formējošu apstākli, vai impresionistiem, kam tā kļuva par pašu objektu, Gabrānam gaisma ir instruments realitātes gleznieciskai analīzei un reizē brīnumradītājs spēks. Ne velti mākslinieka paša savu darbu skaidrojums vēsta par gaismas dabu, «neredzamo pusi», fizikāliem procesiem, kuriem, pēc autora domām, ar mākslas palīdzību iespējams pietuvoties pat labāk nekā ar zinātniskām metodēm.
Rezultāts ir liela izmēra fotopapīra loksnes, uz kurām pēdas atstājis lāzera stars, lauzts pret īpaši sagatavotu atstarojošu virsmu. Lai gan Gabrāns savus darbus sauc par fotongleznām un procesa apraksts runā par gaismas kvantiem un elektromagnētisko viļņu interferenci, attēla radīšana tehniskiem līdzekļiem ir tikai viens balsts, no kura veidojas mākslinieka radītais iztēles tilts, un tam ir tikai daļēja līdzība ar sirreālistu ilgoto «automātisko rakstību» (vai glezniecību). Otrs ir estētiskie priekšstati, kas mājo skatītāja uztverē un kas ļauj eksperimenta iznākumu vērtēt pēc «skaistuma» vai «izteiksmības» kritērijiem. Tie ir kultūras, tradīcijas nosacīti, vadoties pēc dabā atrodamām un mākslā apzinātām formām un krāsām. Turklāt Gabrāns nemaz neslēpj, ka eksperimenta gaita bijusi virzīta vizuāli iespaidīga attēla iegūšanai. Iznākums ir tāds, ar ko var lepoties, - oriģināls dabas «objektīvās» un mākslas «subjektīvās» realitātes samierināšanas modelis, konceptuālā «kas tas ir» un romantiskā «kā tas izskatās» harmonija. Kā mūsu platuma grādos spožākā iespējamā fizikas un poēzijas savienība - varavīksne.