Ir cilvēku loks, kuri teju vai ikvienu Rietumu ārpolitisku aktivitāti skaidro kā slepenu plānu pārņemt savā kontrolē resursus vai transporta artērijas, izmantot militāru konfliktu kā veidu militāru pasūtījumu saņemšanai un jaunu tehnoloģiju izmēģināšanai praksē utt.
Šīs teorijas ir aizraujošas, tomēr vairumā gadījumu lēmumu pieņēmēju argumenti ir krietni vienkāršāki un balstīti sadzīves uzvedības motivācijā: «labāk uzbrukt pirmajam», «es esmu pirmais puisis pagalmā vai neesmu» un tamlīdzīgi. Nereti rīcības pamatā ir patiesa pārliecība, ka jāpalīdz citiem iegūt pareizu, civilizētu sabiedrības modeli, vienīgā nelaime, ka aplaimotajiem palīdzības saņēmējiem priekšstats par labo un ļauno atšķiras no «gaismas nesēja» viedokļa. Paštaisni? Jā. Naivi? Jā. No otras puses, ja Rietumi norobežojas no kāda konflikta, piemēram, Āfrikā, sakot, ka tāda nu tā vietējā specifika tur ir, tad Rietumus vaino cietsirdībā...
Līdz ar to, lai cik iestiguši Rietumi ir Afganistānas konfliktā, ļauna prieka par to, ka amerikāņi & Co. dabūjuši pa degunu, nav. Cita lieta, ka nav saprotams, kā analītiķu, vēsturnieku, orientālistu armija nesaprata vai nespēja pārliecināt politiķus, ka savus mērķus - pat ja tie pareizi - nevar uzspiest teritorijā, kur nav vienas nācijas, toties ir savstarpēji naidīgi etnosi (puštuni, hazāri, tadžiki, uzbeki u.c.) kur cilšu lojalitāte ir pirmā vietā, kur ļaudīm svarīgāk, lai viņus beidzot atstāj mierā, nevis aizrauties ar neskaidras kopības projektiem.