Vispirms zinātnieks savu ideju uzskicē uz papīra - ar teorētiskiem aprēķiniem, formulām pierāda, ka viņa izgudrojums spēj dot paredzamo labumu. Ja formulas, rasējumi darbojas, pētnieks var ķerties pie maketa jeb laboratorijas parauga radīšanas. Ja eksperimenti laboratorijā attaisnojuši savas cerības, top pirmais ražošanas paraugs - mērogos atbilst tam priekšmetam, ko redzam dzīvē. Piemēram, vēja ģeneratora mērogs laboratorijas eksperimentos ir mazāks nekā prototips dabā. Ražošanas paraugs tiek pakļauts pētījumiem un testiem. Bieži vien ir tā, ka laboratorijās, kur ir sterili apstākļi, izgudrojums darbojas citādi nekā dabā. Kad prototips ir testēts, to sertificē, un var sākt domāt par ražošanu.
Lai pētījums nenonāktu strupceļā, tas sākotnēji jāsalīdzina ar analogiem - vai kaut kas tāds nav jau radīts. Labs zinātnieks, izmantojot patentu datubāzi, nepārtraukti seko līdzi inovatīviem jaunumiem savā lauciņā. Labi zināt, ko dara zinātnieki visā pasaulē. Ja patentu datubāzē šīs idejas nav, lai piesaistītu ražotājus, jāpiesaka patents un jāsāk domāt par licences līgumu.
Latvijā izgudrojumu skaitu mazina tas, ka pētniekiem savas idejas ir grūti realizēt vājā finansējuma dēļ, spriež Baltiņš. Cilvēkam var būt ļoti laba ideja, bet naudas trūkuma dēļ viņš to nevar īstenot. Piemēram, lai savai idejai piesaistītu naudu no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras, ir jāaizpilda daudz dokumentu. Naudas līdzekļus zinātniekiem varētu radīt pieejamākus, ja tiktu veidots prototipu fonds, kas gadā atlases veidā 10 izgudrotājiem piešķirtu finansējumu idejas realizēšanai. Viņaprāt, ideja piesaista ideju. Ja zinātniekam izdodas inovācijas realizēt, rodas vēl viena ideja. Izgudrot jāmotivē arī bērni - saka eksperts. Laba prakse esot Zviedrijā, kur skolēni vecumā no septiņiem līdz 12 gadiem piedalās jauno izgudrotāju konkursos.