Reizēm šķiet, ka bez viņa atbalsta un klātbūtnes mākslas dzīvē nenotiek tikpat kā nekas. Tādēļ var apgalvot, ka reizēs, kad Zuzāna kungs nav devies uz kādu mākslas notikumu, tas ir ieradies pie viņa. Izstādīšanās šādā vietā ir ne vien izaicinājums māksliniecei, bet arī draudzīgs aicinājums mākslas ekspertiem un publikai pievērst uzmanību agrāk ne tik bieži dzirdētajam vārdam. Iepazīšanās izrādījās rosinoša.
Citu pēc cita aplūkojot gandrīz divus desmitus izstādīto gleznu, sākumā likās, ka galvenā uzmanība jāpievērš to dekoratīvajām īpašībām. Uz to vedināja tīrās, spožās krāsas, kas kārtotas lielos laukumos un bieži papildinātas ar pielietojamajā glezniecībā iecienītajiem rakstiem. Māksliniece nav tiekusies pēc telpas dziļuma vai latviešu skolai raksturīgajiem gleznieciskuma efektiem, tā labi iekļaujoties «jaunās vienkāršības» stilistikā, ko es vēl nesen saskatīju kā šajā gadsimtā startējušo gleznotāju kopēju pazīmi. Gleznu sižeti ir ikdienišķi - mājas vide, kas ielenc tipisku brīvmākslinieku - palietota dzīvokļa sienas, gaismekļi un radiatori ar visām caurulēm, durvju un logu rāmji, pa kādai vecākai un jaunākai mēbelei, drēbju gabalam. Darbā ar pozitīvo nosaukumu Horizonts bez mākoņiem sakrauto kluso dabu gribas uzlūkot teju kā hipstera altāri.
Tomēr ir vērts laikus ielūkoties izstādi ievadošajā tekstā, ko sacerējusi kuratore Sniedze Kāle. Izrādās, ka gleznās «izpaužas rotaļīga vīrieša un sievietes attiecību refleksija». Re, kā viņas, sievietes, saprotas pavisam citiem vārdiem, nekā pretējam dzimumam ienāktu prātā! Ja tā, tad viss iegūst jaunu saturu - katrs interjera fragments, katrs banāns un krekls reģistrē kādu jūtu drāmu, tikšanos, šķiršanos un gaidas. Šādu interpretāciju pamato arī izstādes iekārtojums, darbiem Free bird nation un Karību salas veidojot diptihu, kurā puisis apakšbiksēs un ļoti muskuļotām kājām ir tikko ienācis pa durvīm, bet meitene jau aizgriezusies lūkojas pa logu. Sejas ne vienam, ne otram nav redzamas. Atturēšanos no jūtu izvirduma, lai gan būtu par ko, pauž glezna Nevar bez šampanieša, kurā kaila sieviete it kā nejauši aizsegusi seju ar dvieli, kuru rotā smaidošs mikimauss. Lūk, tas viss ļoti atgādināja mācību, kādu guvu, skatoties un vēlāk arī lasot Ingas Gailes lugu Āda. Kā tas var būt, ka sarežģījumi attiecību frontē, pat tikai potenciāli, paralizē visas domas un rīcību? Gailes dzeja apgalvo, ka «viņām» tā esot, bet Lauras Ozolas gleznas parāda to vizuāli. Lai gan daudzas latviešu mākslinieces apgalvo, ka viņu darbus inspirē sajūtas, emocijas, ne tik bieži nākas redzēt tās iemiesotas šādā, it kā fotogrāfiskā veidā. Lai būtu skaidrāks, minēšu vēl vienu piemēru no teātra - kāda franču trupa bija modelējusi, kā atmiņas par emocionāliem brīžiem pārveidojas laika gaitā. Izrādījās, ka pārdzīvojuma iemesls aizmirstas, bet atmiņa saglabā noteiktas redzes ainas - priekšmetu novietojumu telpā, krāsas, apgaismojumu. Kaut ko līdzīgu, iespējams, var atpazīt Lauras Ozolas gleznās. Kaut gan, lai to apgalvotu droši, laikam būtu jāpajautā vēl kādai sievietei.