Valsts prezidents, uzstājoties Pasaules ekonomikas forumā Vīnē, pavēstījis, ka Latvija ir paraugs citām valstīm cīņā pret oligarhu ietekmi un korupciju. Var jau saprast, ka Zatlera kungs joprojām ir sava lēmuma rosināt Saeimas atlaišanu iespaidā un labi padarīta darba jutoņā, tomēr Latvijas sabiedrības vairākums, jādomā, viņa optimismam nepiekrīt.
Un te pat nav runa par bieži minēto argumentu, ka, runājot vienkārši, neviens no liekajiem vīriem jau reāli nesēž. Par kādu oligarhu ietekmes mazināšanu var runāt, ja partija, kuras premjera amata kandidāts ir viens no Zatlera nosauktajiem oligarhiem, stabili turas Latvijas populārāko partiju pirmajā trijniekā? Turklāt pats Lembergs tikpat stabili turas Latvijas populārāko politiķu saraksta galvgalī? Tātad vai nu ievērojama sabiedrības daļa viņu par oligarhu neuzskata, vai arī šo jēdzienu uztver daudz pielaidīgāk. Un runa ir nevis par dažiem simtiem, bet tūkstošiem LR pilsoņu. Var ietekmēt amatpersonu lēmumus, bet nevar «nopirkt» šādu atbalstu. Tādējādi drīzāk var runāt par zināmas Latvijas sabiedrības daļas personības dalīšanos: no vienas puses, visi pret valsts izzagšanu, no otras puses, uzlūko ar simpātijām «lietu kārtošanas» lielmeistarus.
Kā tas iespējams? Droši vien faktoru buķete: Ventspils ilgstoši koptais paštēls, Lemberga personīgās īpašības (zināmam cilvēku tipam pievilcīgs pašpuikas un cilvēka, kurš runā paplašinātos teikumos, savienojums, ar kuru viņš atšķiras no arogantā Šķēles un Šlesera, kuri spēj nokaitināt ar savu vienveidību). Plus par seriālu kļuvusī tiesāšanās, kas virkni cilvēku mudina secināt, ka «tad jau tas Lembergs nav nemaz tik vainīgs» (te gribētos atgādināt, ka Berluskoni prāvas arī ilgst gadiem). Lai kā arī būtu, ja mēs gribam patiešām tikt skaidrībā, pret ko tad vēršamies, neder kautri novērsties no Lemberga un ZZS popularitātes fenomena.
Atgriežoties pie Zatlera optimisma - par kādu paraugu Latvija var būt, ja skandāli ap valsts/pašvaldību pasūtījumiem nav kļuvuši retāki, ja ēnu ekonomikas īpatsvars nemazinās, ja socioloģiskās aptaujas uzrāda, ka liela sabiedrības daļa akceptē «pateicību» došanu, «draugu būšanas» izmantošanu utt.?
Iespējams, skaidrojums šīm pretrunām ir tāds, ka daļa sabiedrības ir tā atsvešinājusies no politiskajiem procesiem, valsts, ka «tur» notiekošo uzlūko kā dažreiz garlaicīgu, dažreiz aizraujošu, bet kopumā pierastu TV seriālu. Un ar seriāliem ir tā: principā jau mēs zinām, ka taisnībai vajadzētu uzvarēt, tomēr nereti pieķeram sevi zināmās simpātijās pret «slikto varoni», bankas aplaupītāju (piemirstot, ka viņš paņem ne jau pretīgā bankas bosa, bet tūkstošiem noguldītāju naudu). Varbūt dažādu «brigāžu» un «krusttēvu» popularitāte uz ekrāniem kaut ko liecina par cilvēku attieksmi pret varu.