Pārmaiņas laiku pa laikam vajadzīgas. Septiņos gados, kopš strādāju šajā uzņēmumā, tie ir otrie jurģi. Telpas mainītas arī iepriekš, tas nav nekas ārkārtējs. Jāskatās, kur ir ekonomiskāk, un vienlaikus, kur redakcijām labāki darba apstākļi. Jaunajās telpās būs autonomāki kabineti, kas ir ļoti svarīgi rakstošajiem, būs vairāk gaismas, nekā tas bija šeit vairākos kabinetos, būs atverami logi, kas ir ļoti svarīgi.
Bijāt Mūkusalas ielā, tagad Andrejsalā.
Andrejsalas vide ļoti mākslinieciska. Tur ir mākslinieku darbnīcas, mēs paši darbosimies virs Ilmāra Znotiņa fotostudijas - radošā inkubatora telpās.
Tātad telpu maiņa nav saistīta ar spiedīgākiem apstākļiem?
Atļaušos teikt, ka tieši šobrīd mums iet ļoti labi. Pat negaidīti labi ir abonēšanas rezultāti - šomēnes sāktās abonēšanas kampaņas rezultāti ir par 36% labāki, nekā bija attiecīgajā laikā pērn. Esam ļoti priecīgi, ka cilvēki novērtē to, ko mēs darām. Un pats galvenais - ka cilvēki joprojām lasa.
Lasītāji gan īpaši nepēta, kurus žurnālus izdod kura izdevniecība. Izvēlas pēc tā, kas interesē.
Uz nākamo gadu lasītājiem piedāvājam desmit žurnālu - Ilustrētā Zinātne, Ilustrētā Pasaules Vēsture, Ilustrētā Junioriem, Leģendas, Citādā Pasaule, Una, Dārza Pasaule, Dari Pats, Veselība un Sestdiena, kura no laikraksta Diena tikai pielikuma pārtop par pilnvērtīgu nedēļas žurnālu, - otra tāda produkta šobrīd tirgū nav! Ļoti piestrādāsim, lai Sestdiena kļūtu saturā daudzveidīgāka, lai katrs atrastu tajā ko sev interesējošu.
Vienlaikus esam veikuši arī strukturālas reformas - kopš aprīļa esam atjaunojuši savu reklāmas pārdošanas nodaļu, tāpēc, salīdzinot ar pagājušo gadu, mums par 15% ir auguši reklāmas ieņēmumi. Uzskatu, ka tas ir ļoti labi.
Kāda ir kopējā mediju situācija Latvijā?
Sarežģīta. Vispirms jau tāpēc, ka speciālistu tirgus ir ļoti šaurs. Lai izdotu labus produktus, vajag labus darbiniekus. Bet to ir tik, cik ir, lai arī trīs augstskolas ik gadu izsniedz diplomus ļoti daudziem. Acīmredzot jaunajiem nav tik lielas vilkmes strādāt medijos, lai nopūlētos ar praktisko žurnālistikas pamatu apgūšanu, kas iespējama tikai redakcijā, savukārt redaktori šobrīd ir tik noslogoti, ka jauno audzināšanai bieži vien pat neatliek laika. Agrāk bija mazāk mediju, bija konkurence par darbavietām, jaunie žurnālisti vairāk sacentās cits ar citu, un kvalitāte no tā tikai ieguva.
Savukārt žurnālu tirgū gan konkurence ir pamatīga. Ļoti uzskatāmi to redzam lielveikalos, kur plaukti ir metriem gari.
Jā, Latvijas mērogiem liela. Bet, ja aizbraucam uz, piemēram, Lielbritāniju, tur plaukti ir desmitiem metru gari un drīzāk grūti saprast, kas vispār nav izdots, - ir gan žurnāli par cepurēm, gan žurnāli par jaunāko literatūru un vēl visdažādākajām interesēm atbilstoši izdevumi.
Tirgus ir lielāks.
Arī, bet tur vairāk skatās uz klienta ērtībām. Laikrakstus, piemēram, cilvēki pamatā abonē, un viņiem tos piegādā ne tikai darbdienās, bet arī sestdienās un svētdienās. Pilnīgi cita lieta, ja tev brīvdienas rītā pienāk vairāk nekā simts lappušu biezs laikraksts, turklāt ar dažiem tematiskiem pielikumiem, saturs veidots tāds, lai nepārklātos ar internetu.
Vai tā ir liela problēma, ka mums brīvdienās nepiegādā pastu?
Domāju, tas, ka Latvijas pasts pārtrauca preses piegādes sestdienās, nodarīja lielu kaitējumu drukāto mediju videi. Latvija ir izteikta tradīciju valsts. Rīta preses lasīšana sestdienu rītos ļoti daudziem bija ierasts rituāls. Tad arī laiks pie brokastīm vairāk izlasīt, darbdienās lielāka steiga.
Žurnāliem gan piegādes laiks nav tik izšķirošs, tie tik ātri nenoveco, sestdienas rītā var lasīt arī iepriekšējās dienās no pastkastītes izņemtu izdevumu.
Domāju, ka žurnālus lasīs arī turpmāk un šajā preses tirgū uzvarēs tas, kuram būs kvalitatīvāks produkts un kurš sapratīs, ko grib lasītāji. Nesen preses dienās pie mums viesojās Mičiganas Universitātes profesors Samirs Husni - cilvēks, ko dēvē par žurnālistikas guru, par Mister Magazine. Viņš teica, ka pirmais, kas ir jāpārtrauc, ir stāstīt visiem, ka internets drukāto nogalinās, nevajag piesaukt to, kas nemaz tā neapdraud. Internets, protams, ir un būs, bet, ja jūs veidojat kvalitatīvus drukātos produktus, arī tiem ir sava vieta tirgū.
Jūsu izdevumi lasāmi arī internetā.
Jā, mums ir digitālie produkti, un tas ļauj paplašināt auditoriju, piesaistot cilvēkus, kas drukātus izdevumus vispār nelasa, kā arī latviešus ārzemēs. Bet tas, kas novērots un ne tikai pie mums, kur ne katram ir pieejamas elektroniskās ierīces žurnālu lasīšanai, bet arī ārzemēs, izdevēji no digitālajiem produktiem gūst tikai 3% ieņēmumu. Cilvēki joprojām grib lasīt žurnālus papīra formātā, tas ir arī interesantāks reklāmdevējiem. Ceru, tā arī paliks.
Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi bērnus un jauniešus pieradināt lasīt presi, grāmatas. Mūsu paaudze taču lasa. Internets ir ātrai informācijai, savukārt plašākam saturam ērtāka tomēr druka.
Ko darīt, lai bērni lasītu?
Mēs, piemēram, izdodam žurnālu Ilustrētā Junioriem. Tas ir Latvijā radīts produkts (nav kaut kur ārzemēs pirkta licence) un viens no populārākajiem tieši jauno lasītāju vidū. Par šo izdevumu interesējas arī ārzemnieki, skatāmies, kā attīstīt savu darbību arī plašāk.
Varbūt digitālajā vidē ir vērts darboties valodās, kur lielāks lietotāju tirgus? Piemēram, angliski?
Dienas žurnāli strādā šajā virzienā, mums ir testa versija vienam produktam. Cik man ir nācies braukāt pa izdevēju kongresiem, starptautiskie tirgi ir lieli, bet ielauzties tajos nav viegli. Tomēr mēs mēģināsim. Tāpat es domāju, ka digitālos produktus ir vērts izdot arī krieviski.
Krievu tirgus nebaida?
Mēs no tā galīgi nebaidāmies. Negribam, lai šeit tas būtu dominējošais, bet mēs labprāt šajā tirgū ieietu.
Kā tas nākas, ka krievu mediju izdevēji Latvijā ir daudz vājāki nekā latviešu? Vismaz žurnāli, ko te tirgo, izdoti pārsvarā Krievijā. Ir atsevišķi labi piemēri, kad kāds žurnāls tiek vienlīdz veiksmīgi izdots gan latviski, gan krieviski, bet tādus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt.
Ir zināma specifika, kas jāņem vērā. Arī mūsu izdevniecībā ir bijusi pieredze žurnālu izdošanā divās valodās. Savulaik Dari Pats bija arī krieviski. To nācās slēgt, turklāt laikā, kad minētā izdevuma latviešu versija gāja tādā kā uzvaras gājienā - ļoti strauji kļuva populāra un pieprasīta. Sliecos domāt, ka arī krievi Latvijas presi lasa latviski un pārējo patērē to, kas radīts kaimiņvalstī.
Ar digitālajiem medijiem mazliet citādi - tur vairs nav to ģeogrāfisko robežu, cik tālu var piegādāt. Abonēt un lasīt var jebkur pasaulē, bet, runājot par kāda izdevuma slēgšanu - cilvēki parasti ļoti jūtīgi uztver šīs ziņas, tulko kā nestabilitātes pazīmi.
Tas tikai liecina, ka domājam, rēķinām, ko varam atļauties, ko ne. Dienas žurnāli nākamgad vairs nepiedāvās izdevumus Dienas Ēdieni un Playboy. Paši par to pārdzīvojam, jo abi žurnāli ir ļoti kvalitatīvi. Es tagad lasu dažādu ekspertu izteikumus, ka labākais recepšu žurnāls būs slēgts, kā tā var darīt... Jā, es arī uzskatu, ka Dienas Ēdieni bija kvalitatīvākais recepšu žurnāls Latvijā, bet tāda ir skarbā dzīves patiesība, ka tāpat nedomāja vēl trīs reizes vairāk lasītāju kā līdz šim. Izdevums nenes peļņu. Ekonomiskā situācija valstī šobrīd ir tāda, ka neviena izdevniecība nevar atļauties nerentablus produktus. Taču tas, ka tagad to slēdzam, nenozīmē, ka tas uz mūžīgiem laikiem. Domājam par recepšu izdošanu citos formātos.
Latvijā visiem šķiet, ka katra produkta slēgšana ir milzīga traģēdija. Pasaulē uz to raugās citādi.
Pēdējā laikā ir tendence, ka žurnālus izdod uz konkrētu laiku - piemēram, 18 mēnešiem -, tā arī uzreiz pasaka: jums ir iespēja 18 mēnešu regulāri lasīt par konkrētu tēmu. Ja tas ļoti pieprasīts, izdošanu pagarina. Vai vispār skatās: palaidām - neiet? Izdodam citu. Drīzāk nepareiza ir nevis kāda izdevuma slēgšana, bet gan izdošana, tērējot vairāk, nekā nopelna. Nebūs šī, būs citi produkti vietā.
Playboy arī Latvijā izrādījies nerentabls?
Šis ir izdevums, ko izdevām uz piecu gadu licences pamata. Šis termiņš pagājis. Pieļauju, ka jau no februāra kāds cits izdevējs izdos šo žurnālu Latvijā. Mēs būsim skaisti nolīdzinājuši ceļu. Mums bijušas daudzas augsti novērtētas intervijas, Egīls Zirnis pagājušajā gadā tika atzīts par labāko intervētāju. Bet jāsaprot, ka Playboy ir dzīvesstila žurnāls - krāšņs, dārgs. Laikā, kad to attīstīja Latvijā, bija cerības uz lieliem reklāmas ieņēmumiem, diemžēl sākās krīze, un šie ieņēmumi neradās. Turklāt šis žurnāls Latvijā joprojām maldīgi tiek uztverts kā pornogrāfisks, kaut nekādā gadījumā tāds nav.
Tas atbaidīja gan abonentu, gan pircēju, gan reklāmdevēju?
Jā, un tas parādās auditoriju pētījumos - šis ir viens no pasaulē vispazīstamākajiem žurnālu zīmoliem, skaidrs, ka labi atpazīstams arī Latvijā, bet aptaujās «pēkšņi» cilvēki to aizmirst - neviens vairs nezina, kas ir Playboy. Arī aptaujātāji to skaidro ar cilvēku kautrēšanos atzīt, ka zina. Bet šai socioloģijai ir būtiska nozīme reklāmas piesaistē.
Nu jau atklāti varu atzīt, ka lielākos izdevniecības Dienas žurnāli finansiālos zaudējumus visus pēdējos gadus sagādāja tieši Latvijā izdotā žurnāla Playboy izmaksu neatbilstība ieņēmumiem. Līguma nosacījumi ekonomēt uz kvalitātes rēķina neļāva - papīram ir noteikts standarts, jābūt ļoti augstai žurnālistikas kvalitātei un fotosesijām, katrs numurs pēc tam bija jāsūta uz Ameriku, plus vēl licences maksa. Lai to visu nodrošinātu, protams, nācās žurnālu dotēt.
Domāju, nākamajam gadam finansiāli jābūt ievērojami labākam, jo mums dotējamu produktu šobrīd vairs nav. Arī telpas būs labākas, domājam arī par jauniem produktiem.
Tas, kas man dod enerģiju un ticību, ka nākamais gads būs labs, - Dienas žurnālos ir izdevies izveidot ļoti labu komandu - spēcīgu, draudzīgu, saliedētu. Ar daudzām zvaigznēm profesionālajā ziņā. Šī saliedētība jebkurā situācijā - gan pārvarot ekonomiskās grūtības krīzes gados, gan brīdī, kad apkārt virmo baumas, -ļauj turpināt mierīgu darbu. Cilvēki strādā, paļaujoties cits uz citu un uz uzņēmuma vadību, un tas ļauj noturēt nemainīgi augstu darba kvalitāti. Radošiem cilvēkiem ir nepieciešams mierīgs noskaņojums, un mums ir izdevies tādu saglabāt. Mierīgi tiek uztverta gan pārcelšanās, gan šo dažu izdevumu slēgšana, turklāt mēs vienmēr cenšamies parūpēties par saviem darbiniekiem šādās situācijās.
Vasaras sākumā ar izdevumu Vannas&WC aizsākāt jaunu produktu - bukazīnu - izdošanu. Vispirms - kas tas īsti ir?
Latviski laikam nemaz nav tāda daiļskanīga vārda, kas pilnībā atbilstu šim jēdzienam. Pasaulē par bukazīniem sauc neregulārus tematiskos izdevumus, tāds kā žurnāls-grāmata, kam ir vairāk par 100 lappusēm un kas veltīts konkrētai tēmai. Izlasot tas nezaudē aktualitāti, bet, līdzīgi grāmatai, ieliekams plauktā un ir izmantojams arī vēlāk - vai kādā praktiskā jomā vai mācībās. Mūsu pirmais mēģinājums par vannām bija ļoti veiksmīgs, esmu dzirdējusi daudz labu atsauksmju. Gribējām būt pirmie Latvijā, kas tādus izdod, taču arī citas izdevniecības sāka izdot šādas žurnāla formāta rokasgrāmatas. Protams, lasītāji paši izvēlēsies, kas viņiem ir vairāk vajadzīgs.
Oktobra beigās mēs izdosim jaunu šādu izdevumu - Modes un stila ABC -, savukārt novembra beigās - vēl vienu - ar receptēm, rakstiem par galda kultūru utt. To gatavo līdzšinējā Dienas Ēdienu redaktore. Pie šādiem izdevumiem daudz strādājuši kolēģi arī ārzemēs, piemēram, šobrīd gaidām atbraucam britus, kas gatavi piedāvāt mums uz licences pamata izdot savus bukazīnus. Mēs gan esam labi iepazinuši savu lasītāju un zinām, ka Latvijā cilvēkiem patīk oriģināli izdevumi, nevis pārpublicējumi, jo nianses atšķiras.
Kāds ir lasītājs laikā, kad, piemēram, pārtikas veikalā cilvēkiem viens no izvēles kritērijiem ir nevis kvalitāte, bet zemāka cena?
Nē, izvēle pēc zemākās cenas žurnālu tirgū nav noteicošais. Tiek izdoti arī lēti izdevumi, bet, ja cilvēkam kaut kas ir vajadzīgs, viņš par to maksā. Ja nebūs vajadzīgs, arī par to zemo cenu neņems. To apliecina arī tas, ka tradicionāli vislabāk pirkti tiek mūsu dārgākie žurnāli - Ilustrētā Zinātne un Ilustrētā Pasaules Vēsture. Priecē, ka cilvēki tos pērk, jo grib kaut ko uzzināt, un tas, ka izdodam šo izglītojošo žurnālu sēriju, ir mūsu izdevniecības lepnums. Tie ir žurnāli ar pievienoto vērtību.
Tāpat uz atsevišķu žurnālu, tostarp Una, piemēra esmu novērojusi, ka, pamainot saturu, uztrāpot auditorijas vēlmēm un interesēm, pārdošana var pat trīskāršoties, un tas nesen atkal ir noticis. Protams, var notikt arī otrādi, un, ja vienā brīdī sākas lejupslīde, ir ļoti grūti atgūt lasītāja uzticību. Tātad viss joprojām ir izšķiroši atkarīgs no satura - ir jāsaprot, ko cilvēks grib lasīt, un jāprot to piedāvāt.
Latvijā ir ļoti prasīgs lasītājs, mēs nemitīgi pētām vietējo tirgu, sekojam līdzi ārvalstu pieredzei. Nevaram paļauties tikai uz saviem pieņēmumiem, sajūtām, taču auditorija ir jāizprot. Lielākā tirgū strādājošie, piemēram, skandināvi, varbūt dažkārt atļaujas būt virspusējāki, mēs tā nevaram. Piemēram, veidojot Ilustrēto Pasaules Vēsturi, kur ir daudz jau gatava ārzemju satura, sadarbībā ar vēsturniekiem krietni piestrādājam, veidojot vietējos lasītājus specifiski interesējošu saturu. Piemēram, kad sākās notikumi Ukrainā, mums bija plaši materiāli par Krimas un visa reģiona vēsturi.
Brīžiem žēl, ka žurnāli pēc mēneša vairs lasītājam nav pieejami.
Nekur tie nepazūd - žurnāli ir atrodami bibliotēkās.