Kremļa augstprātīgā attieksme starpvalstu attiecībās, vēlme no spēka pozīcijām kārtot divpusējos starpvalstu kontaktus, ko papildina atklātas pretenzijas uz vienpersonisku dominanci, nevar dot labus rezultātus ilgākā laika perspektīvā. Tā tas bija PSRS, kam bija lemts sadrupt, un tas pats sagaida arī NVS, kur daudziem nav patīkama «vecākā brāļa» kundziskā izturēšanās. Oficiālos samitos līderi smaida, jo tur valda citas etiķetes prasības, taču pavisam citāds noskaņojums valda uz vietas - Ukrainā, Moldovā, Azerbaidžānā un Tadžikistanā. Tur saprot, ka pagaidām ir nepieciešams uzturēt šīs piespiedu laulības, taču visur nopietni spriež, vai nākotnē Krieviju varētu skart milzīgi teritoriāli zaudējumi - tieši to arī vēlētos ieraudzīt daudzi Krievijas «sabiedrotie».
Daudzās lietās valstu sadraudzības dalībvalstīm ir pilnīgi pretējs viedoklis nekā Maskavai. Tas attiecas arī uz 2008. gada augusta uzbrukumu Gruzijai, kas parādīja Krievijas gatavību nodrošināt reģionālo dominanci ar bruņotu spēku. Piecu dienu karš uztrauca visus - ne vien neveiksmīgo lietu kārtotāju Francijas prezidentu Nikolā Sarkozī, kura parakstīto dokumentu Kremlis nevienu mirkli arī nav centies ievērot, bet arī NVS valstis.
Tas redzams no vairāku valstu nevēlēšanās savā teritorijā rādīt Krievijas pilnmetrāžas filmu Augusts. Astotajā, kas uzņemta saskaņā ar vissliktākajām padomju laika propagandas tradīcijām. Filmas pirmizrādi 23. februārī Maskavā apmeklējušais bijušais valsts galva Dmitrijs Medvedevs atzinis, ka tas bijis ļoti traģisks laiks, kas beidzies ar ievērojamu uzvaru Krievijas valsts militārajā vēsturē. Arī viens no filmas varoņiem runājis tāpat: «Mēs uzvarējām.»
Kremļa izdaudzinātajai nepieciešamībai nomierināt Gruziju daudzās NVS valstīs nav noticējuši, jo zina, ka 2008. gada karš bija Krievijas agresija pret Gruziju, kas nav spējīga apdraudēt lielo kaimiņvalsti. Protams, respektējot notikušo, taču liedzot tam savu atbalstu. To apstiprinājusi arī NVS valstu atteikšanās atzīt «neatkarīgās» Abhāziju un Dienvidosetiju.
Nevēlēšanās rādīt šo filmu Moldovā, Azerbaidžānā un Ukrainā uzskatāma par nostāšanos piecu dienu karā cietušās Gruzijas pusē, lai gan par oficiālo atteikuma iemeslu minēta nevēlēšanās demonstrēt etnisku naidu sludinošu darbu. Interesants ir Baku paustais viedoklis, ka nav iedomājama antigruzīniska aģitācija Azerbaidžānā, kas arī zaudējusi 20% teritorijas. Iespējams, tā ir norāde uz Krievijas palīdzību otrai pusei - armēņiem. Jādomā, minētajās NVS valstīs negaida vieglas attiecības ar trešo reizi ievēlēto prezidentu Vladimiru Putinu, kurš visai agresīvā formā pasludinājis NVS telpu par svarīgāko lauku Maskavas politikā.