«Vīrieši? Nav! Vīrs nomira. Desmit gadus kopā nodzīvojām, tajā rudenī būtu jau vienpadsmitais, bet... viņš pats izlēma aiziet no dzīves. Tad bija draugs, triju puisīšu - Visvara, Raimonda un Zinta - tētis, bet tam kāja paslīdēja uz alkohola. Priekš kam man vēl vienu nastu nest uz pleciem! Nu, bija grūti, cik asaru pa šiem gadiem nav izliets, ja saskaitītu, tad visā Baltijas jūrā ūdens tik daudz nebūtu.
Dzimtas māja stāvēja tukša ilgus gadus, atnācu, saķēru galvu, kā es ar to visu viena pati ar bērniem tikšu galā, asaras bira kā pupas. Skurstenis bija caurumiem izdrupis, logi izņemti, vējš svilpoja cauri. Kāpu pati uz jumta, samūrēju skursteni. Iestikloju logus, pirkstu gan sagriezu, bet nekas. Vakarā paskatījos uz savu darbu, prieks bija. Dārzs bija aizaudzis, cirtām un plēsām. Pamazām uz priekšu tiekam.
Bērnu dēļ jādzīvo, jāizdara viss iecerētais. Vispirms pacelsim kūti, tad ķersimies pie mājas. I rukšus, i teļus audzēsim. Dzīve ies uz priekšu!»