Ko tev nozīmē gaidāmais koncerts?
Bēthovena un Brāmsa sonātes ir darbi, kas būtībā jāspēlē visu mūžu, lai pa īstam izprastu un atrastu atslēgu uz komponista sirdi. Tas ir neaptverami sarežģīti, taču skaisti. Vingrinoties atklāju aizvien jaunas detaļas, skanējumu. Esmu pārliecināta, ka pēc pāris gadiem šo mūziku interpretēšu savādāk, varbūt labāk. Taču ir burvīgi būt šajā mirklī un ļauties tam. Savukārt Šosona Poēma un Ravela Čigāniete ir vijoles zelta repertuārs. Šosona Poēma ir, manuprāt, viens no skaistākajiem darbiem, kas jebkad uzrakstīts vijolei. Emocionāla un līdz sirds dziļumiem patiesa mūzika. Ikreiz, kad to spēlēju, paceļos nedaudz virs zemes. Ar Danu Protopopesku kopā spēlēju kopš oktobra, jo viņa jau daudzus gadus ir mana profesora Ogistēna Dimē klases pianiste Karalienes Elizabetes Mūzikas kapelā. Viņai ir milzīga pieredze un zināšanas kamermūzikā, un spēlēt kopā ar viņu ir lieliski!
Kas ir tavi šābrīža lielākie panākumi?
Studijas Karalienes Elizabetes kapelā un intensīvā koncertēšana Beļģijā. Šis man ir ļoti nozīmīgs un intensīvs mācību laiks, jo jāapgūst liels repertuārs un jāpaplašina zināšanas. Esmu laimīga, ka man ir divi fantastiski profesori - Ogistēns Dimē un Anna Čumačenko, pie kuras mācos meistarklasēs. Viņi palīdz attīstīt manu personīgo valodu. Šogad debitēju ar Valonijas Karalisko kamerorķestri, atskaņojot Mocarta 4. vijoļkoncertu. Tas bija īpaši, jo šis orķestris ir fantastisks un es ļoti daudz iemācījos no viņiem. Aprīļa beigās ar soloprogrammu uzstāšos slavenajā Bozar koncertzālē Briselē, jūnijā ar Vācijas Dienvidrietumu filharmonijas orķestri atskaņošu Čaikovska Vijoļkoncertu. Rīgā atkal uzstāšos oktobrī ar Sinfonietta Riga un Vestardu Šimku.
Kāda ir 300 gadu vecā Stradivāri vijole?
Pārsteigumu pilna! Ik dienu mēģinu izdibināt tās noslēpumu, atrast īsto skaņu, atklāt, kas tai patīk, kas ne. Tā pati ir liela personība, un atzīšos, ka vijole māca mani. Jūtu, kā saaugam aizvien ciešāk, un nu jau tā ir kļuvusi par daļu manas dvēseles.