Psiholoģe Līga Bernāte Dienai atklāj, ka bērniem līdz divu gadu vecumam vispār nevajadzētu atrasties pie datora vai telefona ekrāna. Līdz skolas vecumam tās var būt 15-30 minūtes dienā. «Protams, var būt izņēmumi, īpašas reizes, kad gribas noskatīties garāku multfilmu vai arī kad vecākiem vajag brīvo laiku, bet tas ir tāpat kā ar kūkām vai čipsiem - ne jau katru dienu,» piebilst L. Bernāte. Psiholoģe uzsver, ka sākumskolas vecuma bērniem internetā nevajadzētu pavadīt vairāk par pusstundu vai stundu. Turklāt ne katru dienu. Pamatskolas vecumā bērnam nevajadzētu ļaut atrasties pie ekrāna ilgāk par divām stundām. Protams, viss atkarīgs no tā, ar ko cilvēks nodarbojas internetā, tikpat labi viņš var spēlēt kādas attīstošās spēles vai uzkrāt noderīgu informāciju.
Internets nav ienaidnieks
Net-Safe Latvia Drošāka interneta centra eksperte psiholoģe Dace Bērziņa uzsver, ka internetu nevajadzētu uztvert kā ienaidnieku. «Tas ir resurss, kuru jāiemācās izmantot. Jāsaprot, ka XXI gadsimtā dzīve nav un nebūs iespējama bez interneta izmantošanas ikdienas dzīvē un profesionālajā darbībā. Līdz ar to nav jautājuma - vajag vai nevajag bērniem internetu. Jautājums ir par to, kā viņiem iemācīt to izmantot. Internetā ir tik daudz funkciju - informācijas meklēšana, informācijas apstrāde un analīze, informācijas kopīgošana. Tur var atrast arī zinātniskus, izglītojošus un attīstošus materiālus, var komunicēt, tas dod iespēju pieredzes un iespēju apmaiņai. Tikpat labi var pajautāt, kā grāmatas ietekmē bērna psihi. Cik nopietns ienaidnieks tās ir? Arī uz šiem jautājumiem nebūs viennozīmīgas atbildes, jo arī grāmatas mēdz būt dažādas,» skaidro D. Bērziņa.
Atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm šīs paaudzes bērni ir piedzimuši pasaulē, kurā internets jau ir. Bērniem nav priekšstata, kāda varētu būt pasaule bez tā. Turklāt tieši pirmsskolas vecumā bērni apgūst visu jauno visātrāk un visdabiskāk. D. Bērziņa norāda, ka bieži interneta atkarība kā problēma ir aktuāla jaunajiem vecākiem. «Tieši jaunie vecāki paši sevi pieķer, ka ļoti daudz savas vienīgās dzīves laika pavada interneta vidē, nemērķtiecīgi aplūkojot kaut kādu ne pārāk būtisku informāciju, stundām spēlējot spēlītes. Viņi paši kļūst par virtuālo attiecību vergiem - gan izgāžot savu žulti pār citiem, gan saņemot to paši. Un tad nu gribas savus bērnus pasargāt no līdzīgas pieredzes,» stāsta psiholoģe.
Lai veicinātu realitātei atbilstošu interneta lietošanu bērnu vidū, vecākiem būtu jānodrošina, lai atvases saņemtu pietiekami daudz patīkamu emociju reālajā saskarsmē. Viņiem jāpiedāvā jauni iespaidi, attīstošas un interesantas nodarbes. «Tikai tad, ja nebūs nekā laba reālajā dzīvē, bērnam par galveno interešu objektu kļūs virtuālā pasaule,» skaidro D. Bērziņa.
Arī atkarības gēns
To, cik ātri veidojas atkarības, ietekmē dažādi aspekti. Bieži tam ir vairāki iemesli, piemēram, iedzimtība, emocionāli vēsas attiecības ģimenē, regulāra savu jūtu apspiešana, pašvērtējuma problēmas, draugu un vienaudžu spiediens, neapmierinātība ar dzīvi un vēl daudzi citi aspekti. Psihoterapeite Dace Caica Dienai teic, ka visbiežāk tas ir atkarīgs no apkārtējās vides, kādā bērns aug un uzturas. Būtisks faktors ir arī draugu loks un viņu intereses, kas var radīt apstākļus, lai veidotos kāda procesa vai vielas atkarība. «Būt neatkarīgam nozīmē izlemt pašam. Eksistē personības iezīmes, kas ļauj veidoties atkarīgai uzvedībai. Patiesībā jau atkarību nerada ne dators, ne alkohols, problēma slēpjas pašā personā, kura vērsta uz atkarībām. Atkarīga personība neapzināti pievēršas tam vai citam atkarības paveidam, jo tas ir tikai līdzeklis, lai risinātu savas problēmas, mazinātu iekšējo spriedzi. Ja izprotam apstākļus, kuru ietekmē var veidoties atkarīga personība, varam labāk izprast arī atkarības problēmu kopumā,» stāsta D. Caica.
Psihoterapeite aicina pieaugušos apzināties, ka novērst sekas ir grūtāk, nekā tās nepieļaut. Tāpēc ir svarīgi, lai bērns ģimenē jau no mazotnes pierod pie kopīgiem ģimenes pasākumiem, izklaidēm, spēlēm, kurās iesaistās arī vecāki. Jo bērns ir jaunāks, jo vecākiem vieglāk viņu iesaistīt dažādās aktivitātēs, kas ierobežo virtuālo komunikāciju un nostiprina ģimeniskās saites un savstarpējo sapratni. Tas savukārt veido bērna pašvērtējumu, veicina spēju un prasmi komunicēt ar apkārtējo pasauli, kā arī novērš pārspīlētu psiholoģisku vajadzību norobežoties no realitātes.