Ar varu Latvijas sabiedrību saliedēt neizdosies, jādod iespēja

Valsts apmaksātai izglītībai jābūt tikai latviešu valodā

Svešvaloda no 1. klases jāmāca kā obligāta





ZRP. Bez angļu valodas nākotnē nevarēs ne dzīvot, ne strādāt, tāpēc tā ir jāmāk un jāmāk ļoti labi, tā kā dara visi mūsu kaimiņi Ziemeļvalstīs, Igaunijā uz to iet. 1. vai 2. klasē, lai to izlemj pedagogi, lai izmēģina dažādas metodes un modeļus.
SC. Vai nu mācīt no pirmās klases, vai otrās, tas nav politiķu jautājums, es domāju, tas ir tīri metodikas jautājums, un lai profesionāļi un metodiķi šādus jautājumus izstrādā.
ZZS. Angļu valodu skolās ir jāmāca no pirmās klases viennozīmīgi, jo tā valoda pasaulē tomēr ir daudz plašāk lietojama.
VL-TB/LNNK. Šeit reizē būtu atbilde uz Jurkāna kunga teikto par šo plāksnīti pie Purvīša gleznas. Es domāju, ka šis ir tas, ko jūs ārlietās pazīstat kā vēstījumu, un, ja mēs pieņemam, ka Latvija ir izvēlējusies ceļu būt nacionāla un eiropeiska valsts, tad šis arī ir tas vēstījums. Valsts valodā pirmais uzraksts un Eiropas kopējā valodā, angļu valodā, otrais uzraksts. Es domāju, ka tieši tas pats attiecas uz mazajiem bērniem, kas šobrīd sāks skolas gaitas.
Vienotība. Ja Latvija grib būt konkurētspējīga, pārtikusi valsts, mums ir jādarbojas pasaulē, atklātajā pasaulē, un ārpus Latvijas robežām mēs neapšaubāmi pārsvarā varam komunicēt tajās valodās, kuras tur ir. Eiropā tā ir angļu valoda.
ŠRP-LPP/LC. Ja mēs runājam par to, ka Latvijai ir beidzot jādomā, kā sāks pelnīt naudu, ka nāks cilvēki, kas ieguldīs, tad svešvalodas ir jāmāca intensīvi no pašas pirmās dienas. Krievu valoda, ir jāmāca angļu valoda, ja ir iespējas - vācu valoda utt.






ŠRP-LPP/LC. Tā paaudze, kas ir izaugusi ar ļoti sliktām krievu valodas zināšanām, vienkārši ir aplaupīta. Nelaime tā, ka mēs dzīvojam visu laiku vēsturē, brīvdabas muzejā. Brīvdabas muzeju nevajag, tikai latviešu valodu, ar to pietiek. Bet, ja mēs gribam dzīvot globālā vidē, mums ir jāmāca svešvalodas intensīvi.
Vienotība. Mēs joprojām esam pēcokupācijas seku pārņemtā valstī, un tā arī ir atbilde, kāpēc šajos divdesmit gados latviešu attieksme pret krievu valodu ir bijusi, uzceļot barjeru. Tā ir bijusi attieksme par 50 okupācijas gadiem. [..] Ja mēs gribam ar Krieviju, mums ar Krieviju ir jāsadarbojas un jādarbojas. Tas nozīmē, ka latviešiem ir jāzina arī krievu valoda, tas nav nekāds kauns zināt šo valodu. Skolas, kuras piedāvā krievu valodu saviem skolēniem, rīkojas pareizi, un vecāki, kuri iesaka saviem bērniem izvēlēties arī šo valodu, vai tā ir fakultatīvi vai kā, rīkojas pareizi.
SC. Krievu valoda, pirmkārt, ir Latvijas vēsturiski lielākās mazākumtautības valoda. Un attieksme pret šo valodu parāda, vai valsts ciena šo cilvēku grupu, šo savu pilsoņu grupu vai ne. [..] Šobrīd 86% no latviešu skolēniem izvēlas krievu valodu kā otru svešvalodu, tā ka šādas iespējas noteikti ir jānodrošina. Piespiest - nu diez vai, jo tas ir patiešām cieņas, attieksmes un izvēles jautājums.
ZZS. Ņemot atkal, kas ir mūsu kaimiņi, krievu valoda, protams, ir vērtīga. Mana meita tagad ies 6. klasē, un tagad tikai 6. klasē viņiem sāks mācīt krievu valodu un mācīs divas stundas nedēļā. Tas, manuprāt, ir stipri par maz. Tur varētu sākt kādā 3., 4. klasē, tas būtu normāli. Bet 1. - es nezinu, varbūt, ka 1. vēl nevajag.
ZRP. Ņemot vērā visu to vēsturisko bagāžu, kas mums ir, neteikšu, ka krievu valoda ir jāpadara par obligāto priekšmetu skolās, nē. Bet iespēja mācīties krievu valodu jādod, un tas nav nekas ļauns, tas ir kapitāls, tas mums palīdzēs konkurēt globālajā ekonomikā.
VL-TB/LNNK. Atbilde ir nē.








VL-TB/LNNK. Panākot mērķi - tātad latviešu valodu skolās no pirmās klases un valsts apmācību latviešu valodā -, latviešu valoda būs daudz dziļāka un daudz pamatīgāka, lai šie cilvēki paši vairāk vēlētos integrēties sabiedrībā, kļūtu par pilsoņiem, un šis pilsoņu loks paplašināsies. Naturalizācijas procesa kārtība nav jāmaina.
ŠRP-LPP/LC. Pilsonība piešķirama visiem tiem, kas to vēlas un kas te ir piedzimuši. Nākamais ir vēlēšanu tiesības pašvaldību līmenī. Jāmaina ir attieksme. Kamēr nepilsoņi dzirdēs no politiķiem to, ko viņi šodien dzird, kamēr valsts pret viņiem attieksies kā pamāte, nekādas integrācijas nebūs. Ja valsts ir ieinteresēta integrācijas procesā kā tādā un patiesi ieinteresēta, tad tā nav jāmērcē liekulības mērcē, tas ir, ko visu laiku Latvijā šodien dara.
SC. Pirmkārt, jāatzīst tiesības uz Latvijas pilsonību visiem Latvijas skolu beidzējiem. Šobrīd pilsonība tiek piešķirta reģistrācijas kārtībā tikai tiem, kas pabeidz skolu ar latviešu mācību valodu. Otrs, jāmaina procedūra, kā nepilsoņu bērni tiek atzīti par Latvijas pilsoņiem. Es domāju, ka automātiski jāreģistrē bērni kā Latvijas pilsoņi, izņemot gadījumus, ja bērnu vecāki ne tikai vēlas, bet var arī pierādīt, ka bērns iegūs citas valsts pilsonību. [..] Naturalizācijas eksāmeni ir jāmaina, jāievieš jauni atvieglojumi, ja mēs patiešām gribam, lai cilvēki justos piederīgi Latvijai.
Vienotība. Nemaz nav runa par to, ka kāds varētu Vācijā pieprasīt naturalizāciju un nezināt vācu valodu, un to nelietot. Par tādām lietām tur neviens Eiropā nerunā, bet šeit mums par to ir it kā jādomā. Vēl ir jautājums par to, vai mēs varam kaut ko uzlabot un tas ir tas, par to, vai ir jābūt vecāku gribai izpaustai tad, kad piedzimst bērns, piemēram. Būtu lieliski, ja vecāki šo personīgo gribu paustu, un tas varbūt ir tāds sava veida emocionāls un lūzuma moments, un attieksmes pret jautājumu moments.
ZZS. Politiķiem ir bail, ka, ja mēs iedodam šo te pilsonību tiem 300 tūkstošiem, tad nākamajās Saeimas vēlēšanās Saskaņas centram būs 51 balss. Es domāju, ka, paejot šiem 20 gadiem, šis naturalizācijas process ir pārvarams, ja ir vēlēšanās, bet prasīt no tiem septiņdesmitgadīgajiem… Viņi taču sāka šajā neatkarīgajā valstī dzīvot, kad viņiem bija 40, 50, - kas viņiem traucēja? Protams, 70 gados viņi vairs neies un nenaturalizēsies. Es domāju, ka visi tie instrumenti ir. Bērniem, manuprāt, varētu dot [pilsonību].
ZRP. Jāsaka, ka mēs kā valsts, kā sabiedrība esam ieinteresēti, lai cilvēki naturalizējas. Zatlera Reformu partija atbalsta automātisku Latvijas pilsonības piešķiršanu visiem, kas neatkarīgajā Latvijas valstī ir piedzimuši, sākot ar 91. gadu. Šobrīd ir tā, ka, ja abi vecāki ir nepilsoņi un nevēlas bērnu reģistrēt kā pilsoni, bērns piedzimst nepilsonis - mums ir jāizbeidz nepilsonība kā parādība Latvijā, lai vairs neatražojas šis fenomens. Ir jāpalīdz tiem cilvēkiem, kas vēlas, bet neprot valodu pietiekami labi. Viņiem ir vajadzīgi bezmaksas vai lētie latviešu valodas kursi.






VL-TB/LNNK. Agri vai vēlu šo jautājumu vajadzētu nolikt malā, par to, es domāju, šaubu nav nevienam, bet, vai šis būtu piemērotākais brīdis, par to es esmu pārliecināts, ka ne. Arī Nacionālā apvienība ir pārliecināta, ka ne. Jautājumu par okupāciju mēs esam ļoti pamatīgi un smagi izdiskutējuši jau 90. un 91. gadā, un ir savādi, ka mēs pie tā atgriežamies šodien.
ŠRP-LPP/LC. Mēs visu savu neatkarību būvējām starptautiskā laikā uz šo faktu, tagad sēdēt šeit, spriedelēt un izmantot šo valsts nelaimi kā politisko ķieģeli ir šausmīgs grēks manā skatījumā. Cik var tālu aiziet savā politiskajā muļķībā un necieņā pret savu vēsturi? Gribu atgriezties pie 98. gada. Es [J. Jurkāns] piedalījos ārlietu komisijā, kur tika rakstīta Baltijas harta, un mēs nekādiem spēkiem nevarējām pārliecināt amerikāņus lietot vārdu «okupācija». Vēl vairāk, ja Kristovska kungs būtu palasījis starptautiskus dokumentus, kurus parakstīja četru valstu prezidenti, tur pat nav rakstīts, ka vardarbīgi Baltijas valstis inkorporēja PSRS.
ZZS. Man kā vēsturniekam, kurš klātesošā profesora Daukšta vadībā ir pētījis šo posmu, faktiski nav nekādu šaubu, ka okupācija bija. Jautājums, vai mēs spējam un varam arī tos cilvēkus, kam tagad ir 60, 70 gadu, vairs pārliecināt, ka tie laiki, kurus viņi uzskata par savas dzīves labāko daļu, bija okupācija. Cita lieta, ka mūsu pašu latviešu bērni drīz vairs nesapratīs, varbūt tagad beidzot sāks saprast, kas tas tāds ir. Tikai no šī mācību gada beidzot no 7. klases skolēni sāks mācīties Latvijas vēsturi. [..] Ja tas krievu cilvēks sapratīs, ka pēc okupācijas nenāks vārds «okupants» un pēc vārda «okupants» nenāks piespiedu izvešana vai repatriācija, es domāju, ka viņš arī pats to varētu atzīt.
Vienotība. Divdesmit gadu ir apkaunojums politiķiem, kuri ir mākslīgi bremzējuši šī jautājuma diskusiju, kuri divdesmit gadu laikā nav varējuši apgūt tās teorijas, kuras izskaidro, ko nozīmē okupācija, ko nozīmē inkorporācija, ko nozīmē aneksija. Es aicinātu tiešām parādīt cieņu Latvijas valstij un šiem politiskajiem spēkiem beidzot sadūšoties un nekaunēties no tās patiesības, kura ir bijusi, un noziegumus saukt par noziegumiem, tā kā tas ir bijis. Es esmu pret to kā cilvēks un arī kā politiķis, kurš atbild par savu valsti, ka, piemēram, ir šāda netaisnība, ka Staļina noziegumus Krievijā, arī šīs dienas Krievijas administrācija, var nosodīt, pat var aiziet pie Staļina upuriem nolikt ziedus un izrādīt cieņu bojāaizgājušiem miljoniem cilvēku. Tajā pašā laikā par noziegumiem, ko šis pats valstsvīrs ar visu savu varas represijas aparātu, ar bruņotajiem spēkiem paveica šeit, iznīcinot Latviju, to mēģina attaisnot. Tas nav pieņemami.
SC. Domāju, ka Latvijas politisko spēku vidū, izņemot ļoti marginālus spēkus, pastāv zināma vienprātība par 40. gada notikumu interpretāciju, ka tā bija pretlikumīga, vardarbīga, nežēlīga Latvijas valstiskuma likvidācija. Kā to saukt juridiskos, vēsturiskos terminos - diemžēl tas pārvērtās šobrīd par tādu ideoloģisku klišeju, un tas arvien vairāk atgādina padomju laikus, kad vajadzēja zvērēt uzticību komunisma ideāliem utt. Sabiedrība ir sašķelta, un partijas šajā gadījumā tikai atspoguļo savu vēlētāju viedokļus un mēģina piespiest kaut kādu partiju atzīties vai parakstīties ar asinīm par okupācijas atzīšanu.Tas viss ir ļoti sarežģīti, tieši tāpēc mēs uzskatām, ka vajadzētu tiešām noteikt moratoriju, ja mēs nevaram vienoties, tad nav ko arī sākt runāt.
ZRP. Mums ir jāvienojas pēc būtības par to, kas notika 40. gadā. Kāds lieto vārdu «okupācija», es, piemēram, lietoju. Labi, ja kāds varbūt negrib lietot šo vārdu, bet pēc būtības atzīst, kas notika ar Latvijas valsti 40. gadā, ir OK, mums ir jāvienojas par lietas būtību pirmām kārtām, un nelietosim šo tēmu priekšvēlēšanu nolūkos.
Apkopoja Anete Ugaine Es gribu atgādināt situāciju, kad 2000. gadā tika apspriests jauns Valsts valodas likums. Ir pietiekami daudz gan konfidenciālu, gan atklātu vēstuļu no Eiropas Komisijas, no EDSO augstākā komisāra. Faktiski lobē nevis kaut kādas cilvēktiesību organizācijas, bet lobē Eiropas uzņēmēji, kas grib strādāt Latvijā uz tādiem pašiem pamatiem, kā viņi strādā citās ES valstīs. Ja viņiem prasīs papildus kaut ko, viņi šeit nestrādās. Ja kolēģi no VL tiešām grib panākt to, lai cilvēki, kam latviešu valoda nav dzimtā valoda, atstāj Latviju, ar šādiem pasākumiem viņi patiešām var veicināt depopulāciju.

Es varu pateikt, kāpēc ir tāda problēma ar vārdu «okupācija». Problēma ir tāpēc, ka, pateicoties nacionālradikāļu pūliņiem, tie cilvēki, no kuriem tiek gaidīta šīs vēsturiskās patiesības atzīšana, baidās, jo viņi līdz ar vārdu «okupācija» visu laiku ir dzirdējuši vārdu «okupanti». Mēs zinām, no kurienes šis vārds atnāca un kas to diezgan aktīvi lietoja šos 20 gadus un bieži vien arī turpina lietot. Ja mēs varam nodalīt 40. gada notikumus no tiem cilvēkiem, kas tagad Latvijā dzīvo, kas nav vainīgi Staļina režīma noziegumos, tad mēs varam cerēt arī uz progresu šajā jautājumā.

Vienkārši jāzina valoda un bērniem jāmāca visintensīvāk visos līmeņos, un tā ir tā pozīcija, jo politiski izmantot valodu, kā to dara šodien abi spārni, es domāju, tā ir vienkārši laika tērēšana. Es aizeju uz mākslas muzeju, tur ir latviešu un angļu valodā uzraksti par Purvīti, piemēram. Kāpēc nav krievu valodā? Te brauc tik daudz krievu cilvēku, tūristu, arī tie, kas šeit dzīvo, varbūt neprot tik labi latviešu valodu. Uzraksti krieviski, lai viņš sāk mīlēt mūsu mākslu, lai viņš saprot, ka viņš te ir vēlams, un tālāk mēs noteikti runāsim par integrāciju.

Divdesmit gadu ir apkaunojums politiķiem, kuri ir mākslīgi bremzējuši šī jautājuma diskusiju, kuri divdesmit gadu laikā nav varējuši apgūt tās teorijas, kuras izskaidro, ko nozīmē okupācija, ko nozīmē inkorporācija, ko nozīmē aneksija. Ir ļoti interesanti, ka 20 gadu laikā mums ir joprojām politiķi, kuri atpaliek no visas Rietumu demokrātijas sistēmas. No Zviedrijas, kura pirms dažām dienām izteica savu apkaunojumu, ka 50 gadu okupāciju ir turējusi zem deķa, un tagad atvainojas Latvijas valstij. Es (..) šiem politiskajiem spēkiem beidzot sadūšoties un nekaunēties no tās patiesības, kura ir bijusi (..).

91. gadā es biju Dienas žurnālists un ļoti labi atceros tā laika Tautas frontes skrejlapiņu krievu valodā, kurā melns uz balta visiem tika solīta pilsonība. Un es atceros 21. augustu Augstākajā padomē tad, kad tur bija viens latvietis Čevers un pieci krievu miliči, un pārējie visi bija krūmos. Fakts ir tāds, ka tajā laikā vēsturiskā situācija neļāva to darīt (..) . Šobrīd, protams, no kā tad ir bail politiķiem - mums, Kristovska kungam, visiem ir bail, ja mēs iedodam šo te pilsonību tiem 300 tūkstošiem, tad nākamajās Saeimas vēlēšanās Saskaņas centram būs piecdesmit viena balss.

Vienprātības mums nav tur, vai mēs šo nosaucam vārdā «okupācija» vai ne. Un šeit es gribētu šo faktu salīdzināt ar tādu lietu kā izvarošana. Ja ir noticis šis izvarošanas akts un kādai personai ir nodarīts pāri, mēs visi vienprātībā vienojamies, ka šis ir negribēts akts un ir nodarīts pāri. Un tikai šī ļaundara advokāts ir tas, kurš saka - jā, mēs esam vainīgi, mēs to esam izdarījuši, bet mums jāpanāk, lai mēs to nenosauktu par izvarošanu, bet mēs to nosauktu par vardarbīgu aktu. (..) Kādēļ kāds no mums, dzīvojot Latvijā, uzvedas kā šī varmākas advokāts?