«Mēs rīkojām latviešu valodas kursus un palīdzējām cilvēkiem iegūt pilsonību. Vienā gadā to ieguva ap 90 tatāru. Nav jau tā, ka tatāri nezina latviešu valodu, - zina, tikai lieto maz,» skaidro Zufars. Viņš piebilst, ka Latvijā jārada vide, kurā cilvēki vienkārši būtu ieinteresēti mācīties valodu, un jāatvieglo arī pilsonības iegūšanas nosacījumi.
Tomēr Latvijā nacionālās minoritātes ir labākā situācijā nekā savā dzimtenē - republikās, kas ir Krievijas Federācijas sastāvā. «Jā, mums Latvijā ir krīze, ir daudz trūkumu, nebūšanu, taču pēc tā, ko esmu pieredzējis Krievijā un Tatarstānā, attieksmi pret mazo tautu pārstāvjiem, nacionālajām skolām, valodu, atbraucot mājās un uz robežas dzirdot «labrīt», man ap sirdi kļūst viegli un patīkami,» saka Zufars. Viņš atzīst, ka slikti runā latviski, taču cenšas valodas kursos zināšanas uzlabot. «Vēl sliktāk runāju tatāru valodā, kaut esmu Tatarstānas patriots un lepojos ar savu nacionālo piederību, taču es šeit jūtos labi un droši. Un, kad dzirdu no krieviem vai citu tautību cilvēkiem, kas arī pārstāv krievvalodīgo kopienu, lamājam Latviju un latviešus, pajautāju, kad pēdējo reizi bijis dzimtenē.»
Zufars norāda, ka tas, par ko Krievija cīnās Latvijā, - mācīšana skolās krievu valodā, pašā Krievijā tiek praktiski izslēgts. Kazaņā skolās nolēma rakstībā izmantot latīņu alfabētu, jo tas ir tuvāks tatāru valodas rakstībai, tomēr Krievijas dome to aizliegusi, liekot izmantot kirilicu, lai neapdraudētu rakstību Krievijā kopumā. «Ir tāds likums par nacionālā un reliģiskā faktora izslēgšanu Krievijas Federācijas izglītības sistēmā, pamatojoties uz kuru tiek slēgtas nacionālās skolas un samazināts mācību stundu skaits dzimtajā valodā. Zinot attieksmi pret nacionālajām kopienām Krievijā, mans tēvs, kurš ilgus gadus nodzīvoja Latvijā un atbalstīja tās centienus pēc neatkarības, atmodas laikā Latvijā iestājās par vienu valsts valodu - latviešu valodu,» saka Zufars. Šobrīd viņa tēvs atgriezies dzimtenē un cīnās par tatāru tiesībām uz savu valodu un kultūru, nacionālās piederības apziņas celšanu.
Valters Ščerbinskis, Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošais pētnieks, savā pētījumā par sabiedrības integrāciju un nacionālajām minoritātēm Latvijā, norāda, ka viens no integrāciju kavējošajiem aspektiem ir arī atšķirīgā vēstures notikumu izpratne un padomju mantojums. 2000. gada tautas skaitīšana atklāja, ka divas trešdaļas Latvijā dzīvojošo tatāru par savu dzimto valodu norādīja krievu, kas varētu būt saistīts ar padomju laika pārkrievošanas politiku attiecībā uz skaitliski mazākajām nacionalitātēm. Un tad vēl ļaužu sadalīšana pilsoņos un nepilsoņos pēc Latvijas neatkarības iegūšanas, par ko daudzi joprojām izjūt aizvainojumu. «Visu, ko Latvijas valdība varēja izdarīt, jau izdarīja - sašķēla sabiedrību, ieviešot pilsoņu un nepilsoņu statusu, un, kamēr tas būs aktuāli, nekāda integrācija šo plaisu nespēs mazināt,» pārliecināta ir Tagira Hairova, kura arī jaunajā integrācijas politikā, kas šobrīd tiek izstrādāta Kultūras ministrijā, nesaskata neko tādu, kas varētu uzlabot situāciju.