Gandrīz vai ikvienam Latvijas iedzīvotājam agrāk vai vēlāk nākas saskarties ar dažādām reliģiskajām kustībām, vai tas būtu baznīcā, ģimenē, plašsaziņas līdzekļos, darbā, uz ielas, pasākumos vai kur citur. Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas reliģisko kustību un draudžu skaits Latvijā ir krietni pieaudzis, vienlaikus arī palielinājies to cilvēku skaits, kas dažādu motīvu vadīti - esot garīgos meklējumos vai arī sevis pilnveidei, meklējot mierinājumu, vēloties laulāties baznīcā vai sociālu un ekonomisku garantiju dēļ - pievērsušies ticībai vai mainījuši savu līdzšinējo reliģisko pārliecību, pārejot no vienas konfesijas citā. Pat ja cilvēks pats nekad nav iesaistījies nevienā reliģiskā kustībā, viņš parasti zina kādu, kas to ir izdarījis. Šo fenomenu, proti, pāriešanu no neticības ticībā vai no vienas ticības citā, reliģijas pētnieku vidū ir pieņemts apzīmēt par reliģisko konvertāciju (angliski - conversion), savukārt cilvēkus, kas konvertējas, - par konvertītiem.
Reliģiskā konvertācija ir sena parādība, bez kuras reliģisko kopienu veidošanās nemaz nav iedomājama, lai gan pastāv atšķirības konvertācijas dinamikā, ko nosaka gan reliģisko kustību iekšējie ierobežojumi, gan sociāli politiskā situācija, kurā attīstās reliģiskā kustība. Ir ļoti noslēgtas reliģiskās kustības, kā tas ir parsisma gadījumā, un ir reliģiskās kustības, kuras ļoti aktīvi darbojas jaunu locekļu piesaistīšanā, kā tas ir praktiski visu jauno reliģisko kustību gadījumā.
Mūsdienās reliģiskā konvertācija visuzskatāmāk izpaužas, cilvēkiem konvertējoties netradicionālajās un tā sauktajās jaunajās reliģiskajās kustībās. Nereti var dzirdēt stāstus par to, ka kāda draudze ir «izskalojusi smadzenes» kādam ģimenes loceklim vai draugam vai arī pēc konvertācijas viņš ir kļuvis pavisam cits cilvēks un norobežojies no sev tuvajiem cilvēkiem. Taču pāriešana uz kādu no tradicionālajām reliģijām arī ir konvertācija, tikai tā parasti rada mazāku izbrīnu vai nesapratni. Kas, skatoties no pētnieku perspektīvas, notiek, cilvēkam konvertējoties, un kā šāds fenomens, proti, reliģiskā konvertācija, vispār tiek pētīts?
Socioloģijā sākotnējā reliģiskās konvertācijas pētniecība pievērsās tieši jaunajām reliģiskajām kustībām, izejot no uzskata, ka reliģijai pievēršas cilvēki, kam ir psiholoģisks satricinājums vai problēmas, un jauno reliģisko kustību vadoņi pret šādiem cilvēkiem izmanto dažādas psihotehnikas, lai iegūtu kontroli pār viņiem. Cilvēks tiek aplūkots kā pasīvs materiāls, kuru reliģiskie līderi psiholoģiski apstrādā. Taču šāds skatījums uz cilvēka paša lomu konvertācijā ir viendimensionāls un mūsdienās ir apstrīdēts. Ne vienmēr konvertīti ir pasīvi manipulāciju objekti. Turklāt šāds skatījums izslēdz veselu virkni konvertācijas gadījumu, tostarp tādu, kad cilvēki konvertējas uz kādu no tradicionālajām reliģijām. Ņemot to vērā, reliģiskās konvertācijas izpēte ir kļuvusi daudzslāņaināka.
Bez formālas pāriešanas uz noteiktu reliģisko kustību būtiska loma konvertācijā ir arī psiholoģiskiem, kultūras un sociāliem nosacījumiem. Reliģiskā konvertācija, būdama process, kas notiek ar individuālu cilvēku, notiek noteiktas politiskās sistēmas, kultūras situācijas un sabiedrisko attiecību kontekstā. Šis process prasa ne tikai pasaules uzskatu maiņu un apguvi, bet arī noteiktu emocionālo praksi, ģērbšanās stilu un uzvedību, kas var kontrastēt ar apkārtējo cilvēku pieņemtajiem uzskatiem un sevis pasniegšanas formām, un tas savukārt var radīt savstarpēju spriedzi un saspīlējumu.
Konvertējoties netradicionālās reliģijās un darot to no sirds, cilvēki apgūst jaunus un neierastus uzskatus un prakses, un, jo vairāk un straujāk indivīds tās apgūst, jo vairāk un straujāk viņš mainās, kļūstot par citu cilvēku. Šajā procesā viņš pārskata savu līdzšinējo dzīvi - attiecības, vērtības un autoritātes. Šīs radikālās izmaiņas konvertītā apkārtējiem nereti rada šaubas par viņa brīvo izvēli un aizdomas par «zombēšanu». Daļēji tas saistīts ar to, ka sākuma periodā konvertīts ar savu aktīvo rīcību grib sev un citiem pierādīt savu ticīgumu, daļēji ar to, ka jaunajā pasaulē viņš slikti orientējas, kas nosaka biežo atsaukšanos uz autoritātēm. Jo neierastāka ir reliģiskā kustība un jo straujāk cilvēks tajā konvertējas, jo vairāk konvertācija liek sevi manīt. Piemēram, konvertēšanās no luterānisma katolicismā kopumā ir mazāk izjūtama nekā konvertēšanās Harē Krišnas kustībā.
Pasaulē daudzās zinātņu jomās, tādās kā antropoloģija, socioloģija, psiholoģija, reliģiju pētniecība, teoloģija, vēsture, literatūras pētniecība un semiotika, ir aktuāls jautājums par to, kas īsti ir reliģiskā konvertācija, kā tā izpaužas dažādās reliģijās dažādos sociālos un politiskos kontekstos, kādu motīvu vadīti cilvēki konvertējas, kāda ir viņu pieredze un citu (sabiedrības, iepriekšējās un jaunās draudzes locekļu) attieksme. Reliģiskā konvertācija ir kļuvusi par vienu no noturīgiem šo zinātņu pētījumu priekšmetiem.
Latvijā, lai arī parādās teorētiska interese par reliģisko konvertāciju, sistemātisku pētījumu par to praktiski nav. Tāpēc ievērības cienīga ir februārī Rīgā notikusī Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta rīkotā starptautiskā konference Globalizācija un lokalizācija: reliģiskās konvertācijas teorija, problēmas un prakse Eiropā. Vēsturiskie un mūsdienu piemēri, kurā piedalījās arī atzīti dažādu zinātņu nozaru speciālisti no ārzemēm.
Reliģiskās konvertācijas pētniecība ir atvērta gan empīrisko pētījumu, gan definēšanas aspektā, kas paver plašu pētījumu lauku Latvijas pētniekiem - kā skaidrot šo fenomenu, cik tas ir aktuāls pie mums Latvijā, cik daudz cilvēku konvertējas, kāda ir konvertītu motivācija, sabiedrības attieksme un normatīvie akti šajā jomā? Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, būtu jāveic starpdisciplināri pētījumi, kuros savu ieguldījumu vajadzētu sniegt dažādu zinātņu nozaru pētniekiem no Latvijas. Šādu pētījumu rezultātiem būtu liela nozīme arī daudzu sabiedrībā kultivētu aizspriedumu pārskatīšanā.
*LU Filozofijas un socioloģijas institūta zinātniskais asistents