Tomēr protestu vilnis ir satraucis vairākas reģiona valstis (jo īpaši Izraēlu) un Rietumus, jo tās baidās, ka autokrātiskos līderus varētu nomainīt islāmisti.
Pieprasa pārmaiņas
Arābu pasaules protestu vilni aizsāka notikumi Tunisijā, kad iedzīvotājiem ar armijas palīdzību 14. janvārī izdevās gāzt 23 gadus valdījušo prezidentu Zinu el Abidinu Ben Ali. Savukārt 25. janvārī Ēģiptes galvaspilsētā Kairā sākās protesti, kas vēlāk izplatījās pa visu valsti, un tajos tauta pieprasa gandrīz 30 gadus valdījušā prezidenta Hosnī Mubaraka aiziešanu.
Varas pretinieki aktivizējušies arī Ēģiptes kaimiņvalstīs Jordānijā, Sudānā un Sīrijā. Jordānijā opozīcija, kuras priekšgalā ir konservatīvā kustība Islāma rīcības fronte (IRF), otrdien panāca vienu no savām prasībām - atlaist pašreizējo valdību, jo karalis Abdulla II atbrīvoja līdzšinējo premjerministru. Tomēr opozīcija arī aicina veikt grozījumus vēlēšanu likumā un pieprasa izveidot «nacionālās pestīšanas» valdību, kuru vadītu vēlēts premjerministrs, vēsta AFP. Pašlaik tiesības iecelt un atlaist premjeru ir karalim.
Sīrijas opozīcija, izmantojot sociālās saziņas vietni Facebook, aicina 5. februārī rīkot masu protestus pret prezidenta Bašara al Asada režīmu. Tā sauktās Naida dienas rīkotāji ir vairākas islāmistu organizācijas, kuras pieprasa pārtraukt represijas pret opozīciju, ievērot cilvēktiesības un uzlabot dzīves apstākļus. Sudānā pēdējās dienās notikuši protesti pret augstajām pārtikas cenām un valdības lēmumu samazināt subsīdijas degvielai un cukuram.
Protesti notikuši arī Alžīrijā, Omānā un Jemenā. Pēdējai jāpievērš īpaša uzmanība, jo tā ir kļuvusi par galveno teroristiskās organizācijas Al Qaeda bāzēšanās vietu.
Noraida bažas
Reto reizi vairāku desmitgažu laikā arābu sacelšanos nav izraisījusi reliģija, kāds militāristu vadonis vai konflikts ar Izraēlu, bet iedzīvotāju neiecietība pret daudzus gadus valdījušiem autoritārajiem prezidentiem, nabadzību un korupciju. Bet protestos aktīvi iesaistījušās islāmistu kustības.
ASV satrauc, ka vairākās tai draudzīgās reģiona valstīs pie varas varētu nākt islāma radikāļi, kas nozīmētu attiecību pasliktināšanos ar Vašingtonu un iespējamu atbalstu Al Qaeda un citām teroristu organizācijām.
Tomēr reģiona pētnieki uzskata, ka šādām bažām nav pamata, jo, piemēram, Tunisijā un Ēģiptē protestus sāka sekulāri noskaņotā jaunatne, bet islāmistiem tajos bijusi maza loma.