26 gadus vecais vīrietis šādi protestēja pret tobrīd valstī valdošā autoritārā režīma visatļautību un nevēlēšanos nodrošināt visiem tunisiešiem vienādas ekonomiskās iespējas. Viņa pašaizdedzināšanās aizsāka iepriekš nepieredzēti plašus protestus Tunisijā un citviet Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos.
Arābu pavasara laikā krita vairāki nedemokrātiski valdnieki, taču cerēto demokrātisko reformu vietā reģionu ir pārņēmis haoss un neziņa.
Anarhija un karš
Reģiona pārzinātāji apgalvo, ka trīs gadus pēc Arābu pavasara sākuma daudzi arābi ir tik ļoti vīlušies, ka vairs vispār nelieto šo vārdu salikumu vai izsmej to. Viņus var saprast, jo pēc daudzviet notikušajām revolūcijām sabiedrības gaidas pēc pārmaiņām bija milzīgas, bet reti kurā gadījumā var runāt par pozitīvu turpinājumu.
Arābu pasaules lielākā valsts Ēģipte mazāk kā trīs gadu laikā ir piedzīvojusi pat divas revolūcijas. 2011. gada februārī pēc vairākas nedēļas ilgiem tautas protestiem atkāpās ilggadējais diktators Hosnī Mubaraks, bet šogad jūlijā militārā apvērsumā krita tikai pirms gada demokrātiski ievēlētais prezidents Mohammeds Mursi, kura vadītā islāmistu valdība nespēja iziet uz kompromisiem ar sekulāro opozīciju.
Kaimiņvalstī Lībijā, kur 2011. gadā gāza gandrīz 42 gadus valdījušo pulkvedi Muammaru Kadāfi, pēdējos gados valda anarhija. Valstī nav stabilas un autoritatīvas centrālās valdības, bet daudzviet valda bruņoti grupējumi, kas regulāri iesaistās savstarpējās sadursmēs.
Valdība nespēj nodrošināt kārtību, jo Lībijā pēc revolūcijas nav izveidoti spējīgi drošības spēki, tādēļ nav brīnums, ka nesen bruņoti vīri nolaupīja premjerministru.
Savukārt Sīrija, kur 2011. gada pavasarī tūkstošiem cilvēku izgāja ielās, lai no autoritārā prezidenta Bašāra el Asada pieprasītu demokrātiskas pārmaiņas, ir iestrēgusi nežēlīgā pilsoņkarā, kurā ir nogalināti gandrīz 130 tūkstoši cilvēku, bet miljons devušies bēgļu gaitās.
Bruņotajam konfliktam ilgtermiņā var būt negatīva ietekme uz reģiona drošību, jo Sīrijā karo tūkstošiem islāmistu no tuvējām valstīm, un kādā brīdī viņi atgriezīsies dzimtenē, lai, iespējams, pievienoties vietējiem ekstrēmistu grupējumiem.
Tunisija kā piemērs
Analītiķi uzskata, ka Arābu pavasara pēdējā cerība ir tieši Tunisija, kur pēc 23 gadus valdījušā prezidenta Zīna el Abidīna Bin Alī gāšanas smagi, bet turpinās pāreja uz demokrātiskāku režīmu.
Arī tur pēc revolūcijas notikušajās pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās uzvarēja islāmistu spēks - Atdzimšanas partija -, tomēr tā, atšķirībā no Musulmaņu brālības Ēģiptē, bija ar mieru veidot valdību kopā ar sekulārajām partijām.
Pēdējos mēnešos attiecības starp Atdzimšanas partiju un pārējām koalīcijas, kā arī lielākajām opozīcijas partijām ir saspringtākas. Pēc militārā apvērsuma Ēģiptē islāmisti apsūdzēja oponentus līdzīgos nodomos. Bet valdības krīzi izraisīja divu opozīcijas politiķu slepkavības, kurās sekulāristi vainoja islāmistus.
Pagājušajā nedēļā valdošās partijas vienojās par cilvēku, kuram būs jāizveido tehnokrātu valdība, kas pārraudzīs valsts jaunās konstitūcijas pabeigšanu un sarīkos ārkārtas parlamenta vēlēšanas.