Ar pilnu atdevi
Latvijas Mūzikas akadēmijas un Kultūras akadēmijas profesore, Latvijas Nacionālās operas solistu un dramatisko teātru dziedošo aktieru vokālā pedagoģe Anita Garanča ir izaudzinājusi daudzus izcilus, dziļus, starptautiski pazīstamus māksliniekus. Viņas audzēkņi, sākot ar pašas meitu pasaulslaveno operdīvu mecosoprānu Elīnu Garanču, dzied uz pasaules nozīmīgākajām operskatuvēm Ņujorkā, Milānā, Vīnē, Parīzē, Londonā un citviet. Anitu Garanču par savu Skolotāju un Māti sauc Maija Kovaļevska, Evija Martinsone, Inga Šļubovska, Kristīne Gailīte, Ilona Bagele, Viesturs Jansons, Krišjānis Norvelis, Baiba Berķe, Ieva Parša, Irma Pavāre un daudzi citi dziedātāji un aktieri. Viņu vidū Dita Lūriņa, kuru Garanča iedrošināja gan izrādei Sapnis par Brodveju, gan vokāli prasīgajam mūziklam Vestsaidas stāsts. Ar savu meistarību un sirds siltumu Anita Garanča palīdzējusi attīstīt ne tikai balsis, bet arī personības.
«Anita Garanča man vienmēr paliks siltā atmiņā kā izcila pedagoģe, kas ar pilnu atdevi un mīlestību sagatavoja operas skatuvei, dodot visvērtīgākos padomus. Lai Anitai Garančai Debesu valstība!» no tālienes atsaucas mūsu pasaulslavenais soprāns Maija Kovaļevska. «Viņa ir mans vienīgais pedagogs, pie viņas nonācu pēc parastās vidusskolas 18 gadu vecumā. Viņa bija cilvēks, kuram uzticējos ne tikai profesionālajā, bet arī privātajā dzīvē. Viņa ir manas balss mamma un visas Latvijas vokālā māte. Kā tāda lauvu māte viņa vienmēr cīnījās par mums, mazajiem lauvēniem. Viņas aiziešana ir zaudējums, par ko pēc 16 kopdarbā aizvadītiem gadiem ir ļoti grūti runāt,» tā Evija Martinsone. «Tas ir zaudējums visai latviešu vokālajai mākslai, jo Anitas Garančas muzikālie ideāli, kurus viņa deva studentiem, bija kaut kas ļoti īpašs. Viņa strādāja nevis 40 minūšu, bet tik, cik vajadzīgs.» Mūzikas drēbi Anita Garanča zināja vispusīgi, jo vispirms izstudēja par koru diriģenti, bet 1982. gadā jau kā diplomēta dziedātāja viņa bija kamerkora Ave Sol un Latvijas Valsts filharmonijas soliste. Latvijas Nacionālajā operā izcilā skolotāja strādāja kopš 1996. gada.
Krampis un sirsnība
«Mēs viņu ļoti mīlējām, un viņa ļoti mīlēja mūsu kursu. Es, Dita Lūriņa, Egils Melbārdis, Ainārs Ančevskis, Mārcis Maņjakovs, Anna Klēvere, Kristīne Klētniece, Karīna Tatarinova nonācām viņas rokās Kultūras akadēmijā 1996. gadā, pēc tam turpinājām teātrī. Anita bija ļoti stingra un prasīga, bet, ja mīlēja, tad mīlēja līdz zemei. Viņa bija ar baigo krampi. Kad viņa cīnījās ar slimību, redzējām, ka krampis nebija mazinājies: viņa varēs!» Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Egliens skolotājā Anitā Garančā apbrīnojis «milzīgo sirsnību un krampi, ar kādu viņa darīja visu. Kad svinēja savu 50 gadu jubileju, baļļuks nonstopā turpinājās divas diennaktis: vispirms teātrī, pēc tam mājās. Visi nāca un gāja, bet viņa bija pirmā dziedātāja, lēcēja, dancotāja.»
«Kolosāls pedagogs un kompetents cilvēks visā histēriskajā atmosfērā, kas valda operteātrī. Autoritāte, kuru uzklausīja gan diriģenti, gan režisori. Viņa klausījās arī mūsu sniegumu zālē, reizēm glāba no tādiem uzdevumiem, ko nevarētu kvalitatīvi izpildīt tieši režijas dēļ. Viņa brīnišķīgi pazina mūsu balsis un vienmēr laikus spēja pamanīt kļūdas. Nevienam tā neuzticējāmies kā Anitai,» LNO bass Krišjānis Norvelis atceras, ka Anita Garanča reizēm ar pāris vārdiem, teikumiem spējusi iedrošināt un «uzvest atpakaļ uz īstajām sliedēm». Visi, kam nācies sastapties ar Anitu Garanču, apbrīno viņas ģimeniskumu, siltumu. «Atmosfēru teātrī viņa darīja cilvēcīgāku. Kopā svinējām svētkus. Viņa rīkoja ballītes saviem skolēniem, tur gāja jautri, īsta bohēma. Viņai piemita kolosāla, sievietei neraksturīga humora sajūta, viņa saprata foršus veču jokus. Svinējām arī pie dārza kamīna viņas lauku mājā Skrīveros, un viņa vienmēr deva līdzi pašas marinēto sēņu un ievārījuma burciņas. Ļoti godīgs cilvēks. Nelišķēja. Neatceros, ka būtu baidījusies no teātra direktora. Tagad jūtamies kā bāreņi,» tā Krišjānis Norvelis, kurš pie Garančas sūtījis arī savus audzēkņus. «Tā ir vesela skola. Anitas audzēkņi atšķiras no citiem. To uzreiz dzird.»
Renārs Kaupers ir pateicīgs skolotājai par prasmi koncertos nepazaudēt balsi. «Kad mācījos, negāja vienkārši. Toreiz vēl nesapratu, ko viņa gribēja pateikt, bet reiz pēkšņi ļoti spilgti koncerta vidū fiziski to izjutu. Esmu lielu pateicību viņai parādā. Par tehniku un arī par sarunām.»
Atvadīšanās no Anitas Garančas Rīgā, Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā Klostera ielā 2, 30. jūlijā plkst. 11. Svētā mise plkst. 12. Skolotāju pēdējā gaitā pavadīs Krematorijas Lielajā zālē plkst. 14, sēru dievkalpojums plkst. 15.