Dzīvā atmiņā tas nav. Varu tikai improvizēt. Tas bija sakarā ar presi, avīzi. Bieži saka - kur jūs bijāt, kad nogalināja prezidentu Kenediju, uzspridzināja torņus? Tieši tādas atmiņas man nav. Tad jau es biju iedzīvojies atkal Latvijā. Līgums par bibliotēku jau bija ieskicēts. Tā ka man tas nebija pilnīgi pārsteigums.
Esat teicis, ka uz Rīgu pārraudzīt darbus braucat sešreiz gadā. Tad jau jūs pie aizvien augošā silueta Daugavas krastā būsit pieradis, jaunā Rīgas panorāma nav tik pēkšņa?
Te man mazliet jāpalabo. Līgumā ir rakstīts, ka man četras reizes jābrauc, bet faktiski esmu bijis vienu vai divas reizes. Šobrīd, kad tiek būvētas konstrukcijas, karkass un struktūra, man ir mazāka piedalīšanās. Un es katru rītu to redzu internetā. Uzlieku web kameru un katru rītu apskatos, ka tā tur ir. Pasekoju. Lielākā piedalīšanās man tagad būs ar interjeru, kad notiks visi apdares darbi, interjera atlases utt. Jo koncepcija ir jāturpina arī iekšējā arhitektūrā. Nepietiek tikai, lai vēsts, imidžs, nāk no ēkas ārējās daļas, tai jāturpinās arī iekšienē.
Vai šī celtne līdzinās tai ideālajai būvei, kuru pirms daudziem, daudziem gadiem kopā ar Andri Vilku sākāt būvēt no lego klucīšiem? Kā jūtaties, ieraugot Rīgas sejā pilnīgi jaunu, paša radītu vaibstu?
O, tā sajūta ir ļoti neiedomājama. Es vienmēr saku, ka esmu vienīgais, kurš īsti zina, kādai tai jāizskatās. Bet arī man ir tā... Kad es nāku gar Daugavas kreiso krastu, apmēram pie Doma pēkšņi parādās lielais siluets - tas ir ļoti iespaidīgi. Esmu priecīgs, ka viņa tā iederas, kā tas bija domāts, ka tā forma būs sākums Rīgas attīstībai Daugavas otrā krastā. Ļoti iespaidīgi.
Vai vairāk nekā 20 gadu laikā nesašķobījās jūsu pārliecība gan par ideju, īstenojumu, gan to, ka šis projekts vispār jebkad īstenosies? Vai šaubas kādā brīdī nav ņēmušas virsroku?
Par ideju - noteikti ne. Tā ir dziļi ieenkurota visā koncepcijā. Es nekad par to neesmu šaubījies un arvien vairāk dabūjis apstiprinājumu tam, ka tā būs ideja, kas mūs nesīs tālāk nākotnē. Esmu dzirdējis pozitīvu reakciju, ka esmu paturējis savu mieru. Tā ir bijis, ka laiki gājuši augšā un lejā. Mana nostāja bija ieturēt savu līniju un neiet līdzi tam «augšā - lejā». Man bija līnija, kuru vest cauri visiem tiem divdesmit gadiem. Koncepcija nedrīkstēja pazust zem pārlieku negatīvisma vai, tieši otrādi, arī tikt uzpūsta no pārlieku pozitīvisma. To es sapratu, ka ceļš būs diezgan garš no vizualizācijas brīža līdz tam, kamēr uzbūvēs.
Cik vidēji ilgi būvētas jūsu līdzšinējās divpadsmit bibliotēkas?
Daudz atkarīgs no lieluma. Parasti caurmērā divi gadi. Augstceltne, kas būtu līdzīga mūsu bibliotēkai, - aptuveni četri gadi. Ir jāsaprot, no kura punkta sākt. Kā es redzu, mūsu procesā ir trīs pakāpes: pirmā pakāpe ir pamatakmens ielikšana, kas pienaglo to vietu un faktu, ka tur būs celtne. Otrais notikums bija vakar, kad bija spāru svētki, - ir radīts jau veidols, ir karkass, struktūra, daļēji apšūta. Tas ir pusceļš. Tas ir ļoti nozīmīgi, jo nav vairs atpakaļgriešanās. Tas ir gandrīz tikpat nozīmīgi kā 2012. gada novembris, kad ir paredzēta atklāšana. Tas ir nopietns un ļoti pacilājošs punkts.
Šajās dienās esat piedalījies dažādos simboliskos pasākumos - spāru svētkos, pieļauju, ka bijāt arī uz koncertu - mūzikas albuma Viegli atklāšanu, dzejniekam Imantam Ziedonim klātesot.
Koncertā es nebiju, bet daudz par to esmu dzirdējis. Tas bijis pacilājošs brīdis.
Par ko visvairāk iznāk ar satiktajiem cilvēkiem runāt? Ap ko spieto jūsu paša domas šajās dienās Rīgā?
Manas domas iet vienā virzienā - ēkas nozīme un iespaids uz latviešu tautu. Tai ir uzdevums, un tā jau ir sākusi to pildīt. Drošības sajūta, arī zināmas pašpārliecības radīšana. Identitātes jautājums. Tas viss iet kopā, jo tas imidžs garāmgājējam ir ļoti drošinošs un iespaidīgs. Pat man bija tā, kad es ieraudzīju... Redzēju, ka bibliotēka tiešām ar savu imidžu ir pierādījusi mūsu tautas spēku, kas atkal ir jāatrod un jāturpina.
Iespaidīga, skaista, īpaša - nenoliedzami. Tomēr vai jūs nebiedē, ka 20 un vairāk gadu laikā varētu būt pazaudēta paaudze, kas zināšanas tur kaut kādā vērtē?
Es domāju, ka tas ir ļoti dažādi dažādās pasaules daļās un kultūrās. Teiksim, Amerikā pašlaik jau sāk iet atpakaļ. Grāmata jau sāk kļūt nozīmīgāka. Meklē tieši fizisko - kaut ko, kas ir taustāms un paliekošs. Tas ir tas, kas pašlaik notiek. Bet es domāju, ka Latvijā tas vēl nav raksturīgi, jo atklājums par elektrotehniku un digitālo tehniku vēl ir jauns un ļoti interesants. Ir jāsaprot, ka tā nav pilsētas bibliotēka. Tā ir grāmatu krātuve. Tā ir Nacionālā bibliotēka. Viena daļa būs tāda, kā mēs saprotam, - atnāks jaunieši, iespraudīs savus datorus un strādās. Ja kaut ko nezinās, aizies un dabūs kādu instrukciju no bibliotekāra. Bet otra daļa ir bibliotēkas nozīme kā mūsu kultūras zinātniskajai krātuvei. Ja mēs runājam par citām valstīm, bibliotēkas ir kļuvušas zināmā mērā par sabiedriskiem centriem. Notiek lekcijas, semināri, koncerti. Lasīšana kā tāda, jā, ir dota vieta arī citiem kulturāliem pasākumiem. Tā ir sanākšanas vieta mazā mērogā.
Kā jūs tomēr jau ar ārpusnieka skatu redzat šodienas Rīgas attīstību? Ir īpaši pozitīvi piemēri vai, gluži pretēji, neatgriezeniski sabojātas vietas?
Gandrīz katru gadu, kad es braucu, ir pozitīva attīstība. Ja ir kas negatīvs, ir aizvērušies daudzi biznesi - restorāni, veikali. Bet tas nemaina struktūru, karkasu. Es runāju galvenokārt par Vecrīgu. Man Rīga beidzas aptuveni tur, kur var aiziet kājām, - pāri Daugavai, uz otru pusi līdz Ģertrūdes ielai, Stabu ielai. Tā ir mana Rīga. Rīga ir ļoti, ļoti pozitīvi vērtējama. Sakopta, zaļa, kanāls ir uzlabots un atjaunots. Par arhitektūras vērtībām nerunājot, kas ir pietiekami uzsvērtas. Visi grausti arī tiek sakopti utt.
Nesen profesionālo arhitektu vidē notika konkurss par Brīvības ielas liepu alejas attīstību. Kāds ir jūsu profesionālais redzējums par šo pilsētas vietu?
Es neesmu redzējis to sacensību. Īsti nezinu, kāpēc tā rīkota. Tāpēc, ka es neredzu nekādu iemeslu mainīt kaut ko. Tā ir klasiski skaista izveidota aleja, kas simboliski uztur asi ar Brīvības pieminekli. Tādu var atrast katrā lielā pilsētā - Champs-ￃﾉlysￃﾩes (Elizejas lauki) Parīzē, piemēram. Es īsti neredzu vajadzību. Ja grib kaut ko mainīt, tad varbūt kaut kur citur.
Kura Rīgas vieta jums šķiet neatrisināta? Vai jums viss šķiet labi?
Es īsti nepiedalos šajā diskusijā, jo par maz zinu. Man ir tikai novērojumi, negribu izdarīt nekādus slēdzienus. Lai atbildētu, man būtu jāiedziļinās.
2008. gada intervijās stāstījāt, ka strādājat pie Okupācijas muzeja piebūves. Par to vairs nekas nav dzirdēts.
Pašlaik projekts ir nobremzēts, paliekot pie tā, ka muzejs varētu būt kaut cik sakarīgs, neveidojot piebūvi, bet sakārtojot pārējo - apsildīšanu, ūdensdrošību utt. Bet es domāju, ka nākamo nedēļu laikā kaut kas var mainīties. Cerams, nāks tā apziņa, ka 2014. gadā Okupācijas muzejs būs nozīmīga celtne, ka to nevar atstāt pusratā. Tur ir jābūt arī represēto piemineklim, un tas nevar stāvēt bez piebūves. Tas ir jāatrisina kopīgi. Laika ir palicis maz. Viss jau ir gandrīz sagatavots.
Vai jūs kādreiz kaut teorētiski esat domājis par savu projektu kādā citā Latvijas pilsētā?
Nē.
Kāpēc ne?
Kāpēc ne? Nav prasīts. Man uz daudzām lietām nav tādas konkrētas atbildes, kamēr es neesmu iedziļinājies tajā.
Ja man ir iedots jauns projekts, tad es to sāku pilnīgi no nulles: no darba programmām līdz debespusēm, līdz klimata iespaidiem, no budžeta iespējām, materiāliem. Tas iet gadu gadiem, pirms es varu taisīt sintēzi no tā, ko esmu izracis, atracis, līdz varu sākt domāt, kāda varētu būt koncepcija. Ļoti daudz ir jārunā ar lietotāju - kāda būs funkcija, kāda ir viņu doma. Nenāku no ārpuses un nemēģinu pateikt - tā tev ir jādzīvo, tā te ir jāizskatās. Nē, tas viss ir kopēji atrasts.
Ja pareizi saprotu, jums ļoti svarīgs ir pasūtītājs. Iecere rodas tikai pasūtījuma brīdī.
Es strādāju pasūtītājam. Var būt tā, ka es pasūtītāja idejas īsti nepieņemu, bet tad es mēģinu viņu drusku izglītot, mēģinu ar viņu strādāt. Ja es redzu, ka viņa viedoklis arhitektoniski nebūtu pareizais tajā brīdī, tad es ar viņu nodarbojos. Man ir bijuši tādi klienti, par kuriem es saku - man viņi ir jāizglīto.
Un ir izdevies?
Jā, jā. Sevišķi mani nodarbina sabiedriskās celtnes, kas nav privātpersonas iegriba kaut ko būvēt. Piemēram, mazā pilsētiņā ir bibliotēka. Tai ir sava pasūtītāju grupa, kas desmitiem gadu ir domājusi par to. Viņi nāk ar zināmiem priekšlikumiem. Bet es redzu visu pilsētas plānu, arhitektūru, kas ir apkārt, un to iemeslu dēļ es viņiem piedāvāju savu priekšlikumu. Izstāstu, kāpēc un kādēļ. Izglītoju viņus drusku vēsturiski. Tā, man liekas, arhitektam ir jāstrādā. Viņš jau faktiski ir tautas kalps (iesmejas, domā)... nē, tautas kalps viņš nav. Viņš ir nozīmīgs, jo rada kaut ko tādu, kas ir paliekošs, ko nevar tikai uz iedomu pamata izdarīt, kas pēc gadiem izrādās nepareizs, stilā pieļaujams un ar savu novietojumu ārpus jebkuras sakarības.
Vai jūs sevi uztverat vairāk kā mākslinieku vai eksakto zinātņu pārstāvi?
Nē, mākslinieks es neesmu. Un arī tehniķis ne. Esmu racionāli mākslinieciski domājoša persona. Nē, es nedomāju, ka es esmu mākslinieks. Ir arhitekti, kas ir tikai mākslinieki, kas piedāvā ļoti interesantus priekšlikumus, bet viņi nevar tos uzbūvēt. Tās ir tikai skulptūras. Turklāt skulptūras, kas nav funkcionālas.
Pēdējā laikā Latvijas publiskajā telpā ieskanas diskusija par to, vai bērnos un jauniešos netiek nesamērīgi trenēts romantiskais gēns (kas tāpat jau latviešiem mentāli ir ļoti dzīvotspējīgs) un pārāk maz - praktiskais. Ko jūs par to domājat?
Es domāju, ja tur ir atbilde, tad tā ir lietojama vienalga kur - vai tā būtu Latvija, Lietuva, Vācija vai Īrija. Ir jābūt zināmai proporcijai, kā ievirza un izglīto jauno paaudzi. Man to pateikt nav tik viegli, jo ir Izglītības ministrija, kas noteikti ar šo jautājumu jau cīnās ilgi un dikti. Jautājums ir par proporciju, kādu mums vajadzētu turēt, lai mums būtu gan radoša tautas daļa, gan arī produktīva. Vecos laikos Latvijā bija ģimnāzijas, arodskolas, bija tehnikumi un komercskolas. Ja es nācu ārā no ģimnāzijas, man bija visas iespējas. Bet, ja tu turpināji pamatizglītību tālāk, tu varēji aiziet piecos virzienos. Tāpēc likās, ka katrs dabū izglītību un katru ievirza citādi, un valsts nepaliek bez zināma atbalsta.
Vai jums ir mācekļi?
Tagad vairāk nav. Es trīsdesmit gadus mācīju arhitektūru. Pieņēmu darbā tos labākos, kas savā ziņā kļuva par mācekļiem, bet viņi man nebija padoti ne kā citādi. Mēs bijām tikai profesionālā saistībā.
Vai ir kāds, kas no viņiem turpina jūsu «metaforisko modernismu», kā pats esat formulējis savu arhitektūras estētiku?
Jā, ir. Viņš ir izteicis arī man zināmu atzinību kā pamatu devējam. Tomēr es piekrītu tam, ka katrs, ja arī karjeras sākumā kāds viņu ir dziļi ietekmējis, tomēr vēlāk viņš atgūstas, atrod sevi un aiziet savā virzienā. Pat ja sākumā viņš ir ietekmējies no skolotāja.
Kā viņu sauc?
To vienu? Viljams P. Brūders. Viņš ir Arizonā.
Jums nācās Latviju atstāt kā 18 gadu vecam jauneklim. Vai esat kādreiz domājis tādā veidā - ja būtu palicis Padomju Latvijā, jums nebūtu bijusi iespēja realizēt visus savus lieliskos darbus, nonākt pasaules 10 labāko arhitektu elitē. Vēl joprojām atklājas jauni gadījumi, ka vilinoši sadarbības ielūgumi no ārzemēm, adresēti māksliniekiem Padomju Latvijā, nonāca papīrkurvī, nesasniedzot pat adresātu. Sanāk sarežģīts paradokss - kas tautai kopumā bija traģēdija, personīgi jūsu mūžā - izdevība un veiksme.
Nenoliegšu. Jā, mēs kādreiz par to runājam. Tajos apstākļos, kuros mēs bijām ārzemēs, mums nebija nekādas šances, bija jāstrādā līdz pēdējām minūtēm, bija jāuztur sevi un ģimeni pie dzīvības. Bet šim jautājumam «ja es būtu palicis šeit» ir vairākas daļas. Viens - ja es būtu palicis ulmaņlaika Latvijā, otrs - ja komunistu laikā. Tad es nezinu... Domāju, tad es būtu varējis turēties līdzi Ģelzim (Modrim - red.), savas ģenerācijas arhitektiem, neredzu, kāpēc ne. Bet ne jau pasaulē... Tāpēc jau mūsu arhitekti pasaulē nav zināmi. Visa tā spēcīgā ģenerācija būtu attīstījusies komunisma laikos.
Jūsu dzīve izveidojusies tā, ka esat varējis trenēt atvērtu pasaules uzskatu, esat saticis un strādājis kopā ar dažādu tautību cilvēkiem. Kuras īpašības cilvēkā cienāt un vērtējat visaugstāk?
Vienmēr pati svarīgākā ir godīgums. Pēc tam var nosaukt visu ko citu. Cilvēkam jābūt strādīgam, saprotošam, laipnam utt. Daudz īpašību, kuru šeit daudzreiz trūkst. Jābūt tādam, kas respektē savu līdzcilvēku. Bet tas viss izriet no godīguma. Ir ļoti daudz iespēju būt pozitīvam. Kā godīgam pret sevi, tā pret citiem. Intervēja Undīne Adamaite
Video: www.diena.lv