«Cilvēki grib skatīties kino arvien vairāk un vairāk,» uzskata režisore, kura patlaban montē Lūgšanu mājai. Tas bija viens no septiņiem projektiem, kurš uzvarēja Latvijas Televīzijas rīkotajā konkursā par dokumentālo īsfilmu izveidi ciklam Latvijas kods, kas šogad būs skatāms LTV1. Tā aktualizēs jautājumu, cik toleranti mēs esam pret svešu kultūras tradīciju ienākšanu mūsu dzīvē, ja tās ļoti cieši un personiski skar mūs pašus. Uzmanības centrā dzejnieces Annas Rancānes ģimene.
Vēl viena Ināras Kolmanes iecere, literatūras ekranizācija Bille pēc pazīstamās latviešu rakstnieces Vizmas Belševicas daļēji autobiogrāfiskā stāsta motīviem ir viens no Nacionālā kino centra izsludinātās programmas Latvijas filmas Latvijas simtgadei pirmajā kārtā atbalstītajiem projektiem, ar kuriem no šīs nedēļas sākuma var iepazīties virtuālajā platformā www.filmas.lv (decembra sākumā tiks paziņoti nākamās kārtas uzvarētāji, kas varēs uzsākt filmu ražošanu - I. A.).
Kā jūs raksturotu pagājušo kino gadu?
Šis ir bijis ļoti ražīgs gads dokumentālajā kino, jo filmu klāsts ir milzīgs. Cita lieta, vai tās visas bija tik publiski bez jelkādas atlases jāizrāda.
Bija nepieciešama atlase?
Tā ir mūsu raža (Lielā Kristapa seansos kinoteātrī Kino Citadele kopumā ir skatāmi 87 darbi - I. A.), bet arī ķirbju izstādē neizliek visus, it sevišķi bojātus vai neizaugušus, jo tā ir liela slodze gan vērtētājiem, gan skatītājiem un nacionālajam filmu festivālam būtu jābūt ar mērķi parādīt izcilākos sasniegumus un nodemonstrēt, ka kopējā Latvijas kino aina kļūst arvien labāka.
Man patīk Lielā Kristapa vizuālais tēls un sadarbība ar kinoteātri Kino Citadele, kur tiek demonstrētas festivāla filmas, taču es nepiekrītu uzskatam, ka ir pilnībā jāpaļaujas uz principu, ka «jauna slota tīri slauka», jo pagājušajā gadā Lielais Kristaps piedzīvoja labu uzrāvienu un man šķiet, ka no tā vajadzēja kaut ko saglabāt un jauno likt klāt, radot sintēzi.
Ja būtu notikusi atlase, tad arī filmu programma būtu pārskatāmāka. Tie darbi, kuri ir garāki, seansu plānā parādās ar nosaukumiem, taču pārējie ir sagrupēti pa diviem vai vairākiem vienuviet (Ināras Kolmanes Ručs un Norie ir skatāma vienā seansā ar amata brāļa Viestarta Vidiņa Uz kalnukalnu stāvo ar kopējo nosaukumu Dokumentālās filmas II - I. A.).
Kā jūs vērtējat jauno festivāla vērtēšanas sistēmu - Lielā Kristapa forumu - ar 400 nozares profesionāļu piedalīšanos?
Ir saprotama vēlme darīt kaut ko citādi, taču šī iecere nav izanalizēta un realizēta līdz galam, jo tagad uzvarētāju noteikšanā ir vieta nejaušībai. Ja Lielais Kristaps būtu alternatīvs konkurss, kāds savulaik bija starptautiskais kinoforums Arsenāls, kur galveno balvu izlozēja, tad nebūtu iebildumu, taču tas ir salīdzināms ar augstākajiem apbalvojumiem citās mākslas jomās Latvijā un iespēja vēl vairāk skatītāja seju pagriezt pret savas valsts kino.
Kādi ir priekšlikumi?
Ja ir vēlme saglabāt šādu vērtēšanas sistēmu, es ieteiktu pirms festivāla veikt balsojumu, kura laikā izkristalizētos vismaz trīs nominanti visās kategorijās un pēc kura notiktu atkārtota izvēles izdarīšana jau par konkrētajiem kandidātiem uz balvu.
Patlaban jūs montējat dokumentālo īsfilmu Lūgšana mājai. Vai jūs varētu nedaudz vairāk pastāstīt par šo projektu?
Kad mēs filmējām Annu Rancāni ciklā Rakstnieks tuvplānā, mums radās doma veidot atsevišķu dokumentālo īsfilmu par to, cik viegli vai grūti ir pieņemt citādo (uzmanības centrā nonāk dzejnieces meitas Terēzes un viņas islāmticīgā vīra ģimene, kura nepārtraukti ir spiesta pārvarēt dažādus birokrātiskos šķēršļus, lai būtu kopā, neskatoties uz to, ka viņi audzina kopēju dēlu Danielu - I. A.).
Bēgļu jautājums kā katalizators parādīja to, cik daļa mūsu sabiedrības ir neiecietīga pret citādo.
Tas nav nekas tāds, par ko mēs nebūtu zinājuši jau iepriekš. Man vienmēr ir šķitis, ka esmu kosmopolītiska būtne, bet manī ir pietiekami daudz patriotisma, lai izjustu kaunu par to, kā latvieši izsakās par cittautiešiem - kā viņi var ķengāties par krievvalodīgajiem vai tagad par bēgļiem.
Taču Latvijas - Krievijas attiecību peripetiju rezultātā noslāņošanās ir notikusi arī manu krievvalodīgo paziņu lokā, kad es ieraugu cilvēkus ar plus vai mīnus zīmi uz vienu vai otru pusi. Tas, kas notiek pasaulē, ir ļoti liela mācība mums visiem. Mums ir jāsaprot, ko ar to darīt. Katram personīgi.
Jūsu projekts Bille ir veiksmīgi startējis programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei. Kā vērtējat šo daudzpakāpju konkursu līdz gatavam rezultātam?
Ir noticis kaut kas racionāls un labs, jo demo materiāla sagatavošana par pirmajā kārtā iegūtajiem līdzekļiem bija laba iespēja pārbaudīt komandu darbībā, paeksperimentēt ar attēlu un citām lietām un līdz ar to labāk sagatavoties nākamajam cēlienam. Tas ir ceļš, pa kuru būtu jādodas vienmēr, taču mūsu ierobežotajos finansiālajos apstākļos projekta attīstības nauda tiek taupīta un ieguldīta ražošanā. Vienīgā sāpe ir tā, ka mēs esam atraduši fantastisku meitenīti galvenajai lomai, bet process virzās diezgan lēni un bērni pieaug.
Internetā var noskatīties jūsu radīto demo materiālu.
Mūsu talismans ir tas, ka mēs filmējām un varēsim filmēt Vārnu ielas mājā, kur Vizma Belševica ir dzīvojusi bērnībā. Mūsu mazā Bille plikām kājām skraidīja pa to pašu pagalmu, pa tiem pašiem bruģakmeņiem, pa kuriem skraidījusi viņa pati.
Turklāt jūs no viņas esat saņēmusi svētību šīs filmas tapšanai.
Tie bija burvīgi ceļa vārdi, kurus es nekad neaizmirsīšu. Mēs vairākkārt runājām par ekranizāciju, un pēkšņi Vizma Belševica man nolasīja skarbu lekciju par to, kas viņai nepatīk Latvijas kino - puķes rozes, kur puķu rožu nav, un citi izskaistinājumi. Es vēl pie sevis nodomāju: kāpēc vienkārši nevar pateikt, ka negrib, lai šis darbs tiktu uzfilmēts?! Pēc tam viņa man sacīja: «Bet tev, meitiņ, es dodu savu Billi. Taisi tik augšā!»