Viennozīmīgi to ir ļoti grūti komentēt, bet statistika liecina, ka pēdējos gados šo nereģistrēto lidojumu skaits gar Latvijas ārējo robežu pieaug. Pagājušajā gadā pirmajos deviņos mēnešos vien jau bija 37 šādi gadījumi. Salīdzinājumam - 2008. gadā tā bija tikai viena reize.
Tas liecina, ka Krievijas bruņotajos spēkos notiek attīstība, tie arī modernizējas un tiem parādās arvien vairāk dažādu tehnisko vienību, tai skaitā lidaparātu, kas koncentrējas bāzēs Kaļiņingradā un Latvijas pierobežā. Līdz ar to ir neizbēgami, ka tā notiek.
Protams, tas zināmā mērā pārbauda mūsu modrību. Mūsu gaisa patrulēšanas spēki vienmēr reaģē uz šiem lidojumiem, fiksē tos un nosaka, kas tie ir par objektiem. Protams, tie izrādās Krievijas lidaparāti. Tādu praksi Krievija piekopj.
Šauļos vienā rotācijā atrodas četri NATO iznīcinātāji, uz nezināmu objektu pārtveršanu parasti dodas divi. Pēdējo reizi otrdien gar robežu lidoja divi krievu Su-24. Šādas ziņas teju katru reizi nonāk arī nacionālajos plašsaziņas līdzekļos, sabiedrība satraucas.
Tas ir labi, ka mēs vispār sniedzam informāciju par šādiem gadījumiem.
Bet kas notiks situācijā, ja gar robežu lidos pieci vai desmit krievu iznīcinātāji, bet mums pārtvert pretī izlidos divi? Diezgan neomulīga sajūta...
Nav starpības, cik lido. Pamatfunkcija, kāpēc [NATO iznīcinātāji] vispār paceļas gaisā, ir piespiest neidentificētajiem lidaparātiem dot atpazīstamības signālus un ieslēgt lokācijas iekārtas.
Tas vienmēr ir arī izdevies?
Protams.
Par šo jautājumu spriedāt arī ar NATO ģenerālsekretāru Andersu Fogu Rasmusenu. Kāda ir viņa pozīcija?
Mēs vairāk spriedām par to, ka jāpieaug Baltijas valstu ieguldījumam gaisa patrulēšanas jautājumos. Tas ir jautājums par budžetu. Liela daļa budžeta tiek segta no NATO dalībvalstu kontribūcijas. Arī Baltijas valstu ieguldījums pieaug, taču pilnībā to nosegt mēs nespējam.
Ja runājam par budžetu, tai skaitā gaisa patrulēšanai, nepieciešams nodrošināt, lai 2020. gadā mēs varētu sasniegt mērķi par aizsardzības budžetu 2% apmērā no iekšzemes kopprodukta. Diemžēl jāatzīst, ka tas mums iet ļoti smagi. Aizsardzības budžets joprojām ir zem viena procenta. Kas mani pārsteidz - mēs Saeimā apstiprinām šos mērķus, apzinoties, cik mums ir būtiska aizsardzība un drošība, taču tai pašā laikā, kad notiek budžeta diskusijas, politiķi aizmirst, ko ir lēmuši. Tad par finansējumu ir jācīnās kā par jaunām politikas iniciatīvām. Tas ir diezgan muļķīgi, ka aizsardzības lietas tiek traktētas šādā veidā.
Divi procenti līdz 2020. gadam - tas ir reāls mērķis?
NATO ir satraukusies nopietni. Šodien arī, tiekoties ar Rasmusenu, viņš vēlreiz atgādināja par šo mūsu apņemšanos un saistībām. No savas puses izteicu cerību, ka parlaments un valdība, kas šo mērķi ir akceptējuši, to arī pildīs. Ar reālo izpildījumu iet ļoti grūti. Aizsardzības jautājumi tiek nolikti līdzās medicīnai, pensijām, skolotāju algām, kas neapšaubāmi arī ir vajadzīgs, taču tie tomēr ir divi dažādi grozi. Aizsardzības joma nodrošina mūsu neatkarību. Pārējie jautājumi ir ikdienas dzīve.
Bet kādā veidā varētu izpausties Latvijas devuma pieaugums, ja runājam tieši par Baltijas gaisa telpas aizsardzību?
Naudas ziņā. Mēs ieguldījumu jau audzējam, nosedzam daļu izmaksu - lidojumu, lidlauka uzturēšanas izmaksas -, taču visu nosegt nespējam. Lidaparāti ir dārgi, to amortizācijas un ekipāžu uzturēšanas izmaksas ir lielas. Ja nebūtu mūsu partnervalstu atbalsta visus šos 10 gadus, situācija būtu ļoti sarežģīta. Mēs ar savu budžetu nespētu pilnībā to nodrošināt. Arī tuvākajos trīs piecos gados noteikti vēl nespēsim.
Bez NATO patruļlidmašīnām - kā ar citām pretgaisa aizsardzības sistēmām, jaunām iniciatīvām? Tā tomēr ir NATO ārējā robeža.
Gaisa patrulēšana ir būtiskākā sastāvdaļa. Mums vajag noteikt, kas tie ir par mērķiem. Lai to izdarītu, ir reāli jāpielido blakus un jānoskaidro. Taču, protams, mums valstī ir jāturpina arī radaru sistēmas attīstība, lai varam visā pierobežā identificēt jebkuru lidojošu objektu. Tā tomēr ir mūsu drošība.
Runājot par gaisa patrulēšanu, ko mūsu vietā nodrošina citu NATO valstu gaisa spēki, - tas ir viens piemērs tā sauktajai viedajai aizsardzībai (smart defence). Labojiet mani, ja kļūdos, bet pamatprincips ir - dalībvalstis par visu varu netiecas pēc spējas aizsardzības jomā paveikt visu pašas, to pašlaik laikam var tikai ASV, bet specializējas ļoti konkrētās lietās un veido sadarbības tīklu.
Es domāju, neviena valsts pilnībā visu nevar nodrošināt. Tāpēc jau smart defence ir tik ļoti būtiska lieta, ka mēs cits citu papildinām. Gan finansiāli, gan ar tehniku.
Jā, bet kur Latvijas nākotnē ir vieta šajā «viedās aizsardzības» konceptā? Mums nekad nebūs skaitliski milzīgas armijas ar smago bruņutehniku, tankiem, saviem kaujas iznīcinātājiem. Kas ir labākais, ko varam dot NATO?
Ja nerunājam tikai par naudu, varam iedot savus cilvēkus, kuri specializējas noteiktās jomās. Jau tagad mūsu karavīri ir atzīti speciālisti kādās noteiktās jomās, un tas ļauj viņu zināšanas un iemaņas izmantot dažādās mācībās, arī kaujas apstākļos. Tam mums arī jāspecializējas. Plus kiberdrošības jautājumi, kuros mēs arī varam savas spējas attīstīt. Protams, pašreiz atsevišķās pozīcijās varbūt atpaliekam no igauņiem, bet mēs esam spēcīgi IT jomā. Un kiberdrošības jautājumi - tas jau ir IT nozares jautājums.
Kuri vēl bez IT ir mūsu «spicākie» profesionāļi?
Gaisa atbalsta kontrolieri. Cilvēki, kas spēj vadīt uz mērķiem lidmašīnas. Tur mums tiešām ir ļoti labi speciālisti. Meklējam tās jomas, kurās varam sevi attīstīt, lai būtu vieni no vadošajiem vismaz šādā intelektuālā ieguldījumā NATO ietvaros.
Maza, bet intelektuāla armija?
Jā. Tas arī ir pats būtiskākais, ja nespējam nosegt fiziski ar naudas, tehnikas daudzumu. Mūs nekad nevarēs salīdzināt ne ar ASV, ne Vāciju, Franciju vai Lielbritāniju, tāpēc meklējam nišas, kurās ar mazākiem līdzekļiem, bet gudrību un prasmēm varam iegūt lielajām valstīm līdzvērtīgu ietekmi. Tie paši mūsu instruktori nesprāgušās munīcijas neitralizēšanā ir augsta līmeņa speciālisti, dodas dažādās misijās un apmāca citu valstu armijas cilvēkus šīm spējām. Tās ir lietas, ar kurām varam lepoties.