Saprot nesaprotot
«Bohēma ir ļoti reāls, patiess dzīvesstāsts. Tā nav lielā karaļu vai mitoloģiska drāma. Arī šodienas dzīvē var sastapt tādus draugus kā Mizeti, Šonāru un Kolēnu vai iemīlēties dzejniekā, kāds ir Rūdolfs. Man viņi visi ir ļoti tuvi, es viņus izjūtu un dziedāšana ir kā viņu sarunas. Tā ir vienkārša, sirsnīga valoda,» atzīst Grācija Doroncio.
Nabaga diloņslimās Mimī iemīļoto Rūdolfu atveidos korejiešu tenors Hojuns Čuns, kurš debiju šajā lomā piedzīvojis Vīnes Valsts operā. «Par to paziņoja tikai pirms trim dienām: bija muzikālie mēģinājumi, taču bez nojausmas par mizanscēnām! Beidzās labi, jo Bohēma man ir īpaši mīļa. Tā bija pirmā opera manā dzīvē. To iepazinu dzimtenē, dziedādams korī. Man bija 19 gadu, un biju pārsteigts, ka saprotu visu, kaut arī nesaprotot itāliski. Visu izteica mūzika, emocijas,» atminas H. Čuns, kurš tagad dzīvo Eiropā. Viņa pirmais teātris Eiropā 2003. gadā bija Hamburgas Valsts opera, kopš 2006. gada viņš bija Vīnes Valsts operas solists, bet tagad ir brīvmākslinieks. «Rūdolfa lomu esmu dziedājis arī Drēzdenē, ar slaveno Stadtskapelle, taču arī LNSO kvalitāte ir izcila!» vērtē H. Čuns. Dzejnieku Rūdolfu viņš saprotot kā mākslinieks, kurš pats izjutis gan pārmērīgu laimes sajūtu, gan sakāpinātas skumjas. «Viņš ļoti mīl Mimī, taču ir izmisis, ka ir nabadzīgs un nevar viņai palīdzēt… Viņš saprot, ka jāatkāpjas: labāk lai Mimī tuvumā ir kāds bagātāks cilvēks,» tenors iedziļinās tēlā. Tam tuvinot arī mājās bieži uzklausītais tēva stāsts par to, kā viņš sapņojis būt dzejnieks, bet kļuvis par bankas direktoru. «Domāju, ka emocionalitāte man ir no viņa. Es arī mēģināju dzejot, taču pārāk kautrīgi. Tēvs nokritizēja: bērnišķīgi!» Mūzikas mīlestību Hojuns Čuns mantojis no mammas, Seulas orķestra vijolnieces. Opera viņa dzimtenē ir kas jauns, šīs mākslas vēsture tur nav garāka par 70 gadiem, toties tagad vētraini attīstās. Pirms desmit gadiem Korejā klausījās tikai Verdi un Pučīni pazīstamākās operas, bet tagad grib dzirdēt arī Vāgneru, R. Štrausu, franču operu. «Pērn Seulā pats dziedāju Lučijā di Lammermūrā. Bija četras publikas pārpildītas izrādes, lai gan biļetes bija ļoti dārgas, līdz 250 eiro. (Seulā dzīvo 12 miljoni cilvēku, ir tr;is operteātri, lielākajā - 5000 sēdvietu.)
Ātrāk, ātrāk!
«Koreja bija ļoti nabadzīga, savstarpējos karos cilvēki pazaudēja visu, un maniem vecākiem bija smagi jāstrādā no rīta līdz vakaram. Uzskatīja: ja diennaktī guli trīs stundas, tad kaut ko sasniegsi, bet, ja četras - tad ne. Visbiežāk dzirdēju: pali, pali! (ātrāk, ātrāk! - korejiešu val.). Bet, kad ierados Eiropā, tur pēkšņi bija …klusums un miers. Viss notika bez steigas. Darba laiks bija īsāks, toties - koncentrētāks. Biju sajūsmā!» Viesis stāsta, ka tagad Korejā dzīve ir mainījusies, cilvēkiem ir vairāk laika un naudas. Bet pat tagad, ciemojoties, pirmajā brīdī šķiet: ārprāts, kāda burzma un temps!
Grācija Doroncio nāk no Itālijas dienvidiem, bet sniegotajā Rīgā sirdi sildot K. M. Šišona aizrautīgā muzicēšana. «Man patīk viņa romantiskais, kaismīgais Pučīni interpretācijas veids un tas, cik orķestris lieliski sagatavots. Maestro rūpējas par visu un ir ļoti prasīgs.» Tas ir pa prātam dziedātājai, kura divus gadus skolojusies Ņujorkas Metropolitēna operas Jauno mākslinieku programmā. Pērn to absolvējusi, viņa jau ceturto gadu kopā ar vīru, pianistu, dzīvo Ņujorkā. Metropolitēna operā viņa debitējusi grāfienes Čeprāno lomā operā Rigoleto, u, lai gan loma ir neliela, tas bijis ļoti satraucoši. «Pērn, kad tur jau dziedāju Liu operā Turandota, likās tik neticami, kas es to dziedu uz šīs skatuves,» saka dziedātāja, kura dzied vadošās lomas dažādos ASV teātros Atlantā, Detroitā, Portlendā, Oregonā, bet Eiropā - Berlīnē un Diseldorfā. Vienīgais, kā dziedātājai pietrūkstot Amerikā, ir dziļākas attiecības un sarunas ar cilvēkiem. «Taču man patīk, ka viņi vienmēr ir smaidīgi un nerāda drūmu vaigu. Tas visiem dara dzīvi vieglāku, laimīgāku.»