Nekad iepriekš šīs gaidāmās vēlēšanas man nelikās tik pretrunīgas. Saeimas atlaišana un ārkārtas Saeimas vēlēšanas ir kaut kas jauns mūsu valsts vēsturē. Šī procesa pamatā esošo iniciatīvu varētu tikai apsveikt, ja vien šis process būtu virzīts uz virkni sasāpējušo jautājumu atrisināšanu, kuri radās ilglaicīgo, savtīgo interešu ietekmes un valsts novešanas postā rezultātā.
Ja šī ideja dzima ne tikai ar mērķi atriebties par nodarīto ļaunumu, ar domu saņemt gandarījumu no pāridarītājiem, bet arī ar gribu un lēmumu uzņemties personīgo atbildību par to, kur mēs tagad esam, tad ideja ir atbalstāma šīs idejas visgodīgākajā izpausmē.
Neapstrīdami no ētiskās puses ir acīmredzama valsts iekšienē notirpušo valdīšanas metožu evolūcija, tomēr no seniem laikiem vienīgais postulāts politikā, ar kura palīdzību būtu iespējams novērtēt valsts labā darbojošos cilvēkus, ir apsvērumi par to, cik lielā mērā valsts labā tika darīts viss, lai nodrošinātu savai tautai iespēju ne tikai eksistēt, bet arī uzlabot tās dzīves iespējas, nodrošināt tai pienācīgu vietu starp citām tautām neatkarīgi no tā, kādi līdzekļi šo cēlo mērķu sasniegšanai tika lietoti.
Pašlaik mums ir jāuzņemas atbildība par tagadni ne tikai savā, bet arī vēstures priekšā.
Šausminoša ir apjausma, kādā veidā bija iespējams tas, ka tauta, kura atradās tik augstu intelektuālā līmenī, varēja ilgus gadus atbalstīt tos nedaudzos, atdodot tiem labāko un arī pēdējo, kas mums bija, tos, kuri noveda šo pašu tautu līdz tādam postam.
Demokrātija ir visgrūtākā pārvaldes forma, kura var eksistēt tikai tad, kad visa tauta var prātīgi spriest un formulēt labi apsvērtus viedokļus, kad netiek dota iespēja aizraut sevi ar jūtu propagandu. Visu tautu, lai cik spējīga tā arī nebūtu, nevar apmācīt kā atsevišķu cilvēku un izaudzināt līdz pilnībai sfērā, kura līdz šim tai bija sveša. Vienīgi ar pieredzi, ļoti lēni un pakāpeniski formējas politiskā domāšana, attīstās saprāts, instinkts par to, kas ir pareizs, kas kalpo par labu visai tautai un valstij, bet kas ne. Attīstās politiskās un sociālās dzīves zināšanas un izpratne. Aug apziņa par to, kas tiek darīts tautas labā un tās vārdā.
Gadsimtiem latviešu tauta neņēma dalību valdošo darbībā un tādā veidā neuzņēmās nekādu atbildību par tiem, neizbēgami balstoties uz attaisnojumu, ka var uzticēties cilvēkiem, kuriem ir uzdots valdīt. Tieši pieredzes trūkuma dēļ latviešu tauta sakarā ar valdošo diplomātijas slepenību nebija spējīga saprast, cik pareiza vai nepareiza bija realizētā iekšējā un ārējā politika.
Nenostiprinātās politiskās tradīcijas, ekonomiskā nestabilitāte pašā iekšienē, sadrumstalotā tauta no iekšienes, tautas iekšējā nevienprātība - tie bija tie apstākļi, kuru dēļ mēs ātri vien kļuvām par upuri, spēļmantiņu to rokās, kuri solīja un arī turpina solīt labklājību tās dažnedažādajās izpausmēs.
Tieši šo iemeslu dēļ Latvijas tauta tā arī nesaprata un arī nepiekrita Starptautiskā Valūtas fonda izsniegtajam aizdevumam Latvijai. Šī aizdevuma mērķis bija piekrišanas došana ārvalstu lielvalstu finansiālās kontroles realizācijai, kuras mērķis bija vēl vairāk vājināt Latvijas sabiedrību, un tas realizējās tautas īpašuma pārdošanā ārvalstnieku labā, mūsu ekonomikas nekontrolējamā pakļaušanā cita kapitāla interesēs. Šis aizdevums bija kā cirvis virs tautas materiālās eksistēšanas saknēm un uzlika nākamajām paaudzēm ekonomiskās važas, kurām būtu jānosmacē tā, tamdēļ tauta izprot to tikai kā kārtējo piespiesto miermīlīgo diktātu.
Ārvalstu kapitāls radīja tikai šķietamu mūsu ekonomikas atveseļošanos, kas pēc neilga laika tiks atzīta par neīstu. Paredzams, ka sekos vēl lielāka bezdarba palielināšanās, dzīves līmeņa samazināšanās, nabadzības pieaugums un nespēja atmaksāt izsniegto aizdevumu.
Līdz pat šim brīdim mums ir partijiska valsts un mēs turpinām pieturēties pie šāda modeļa, kur nevis tauta, bet tieši politiskās partijas tika padarītas par valstiskuma nesējām, nodrošinot tikai mehānisku balsu skaitīšanu.
Tieši tas sekmē bezgalīgo partiju skaitu, kuras ar visiem līdzekļiem visu šo laiku cīnījās un arī cīnās par vēlētāju balsīm, tādējādi arī nodrošinot sabiedrības šķelšanos pareizajos un nepareizajos, šis arī ir tas būtiskākais iemesls, kas traucē jebkādai spēcīgai un secīgai valsts pārvaldīšanai.
Tieši šajās interešu un nosacījumu pretrunās starp partijām, kuras cīnās par varu, arī ir tas traģiskais iemesls, kādēļ mēs piedzīvojam sēru dienas. Tieši pēdējā laikaposmā, kad krīzes laikā ražošanas un pakalpojumu apjoms samazinājās, kad daudzi uzņēmumi kļuva nerentabli un bankrotēja, kad palielinās bezdarbs un cilvēki dodas projām no valsts, laikā, kad mēs vēl ne līdz galam esam izbaudījuši depresijas fāzi, mūsu tauta kārtējo reizi kļūst par neskaitāmo partiju rotaļlietu, taisnīguma un patiesības vietā kārtējo reizi nākas novērot cīņu to starpā egoistisko interešu vārdā. Tauta ir nogurusi no šiem mūžīgajiem strīdiem un vēlas iegūt spēcīgu vadītāju, kurš izglābtu mūsu tautu no draudošā haosa.
Visās pasaules tautās, kamēr to sirdīs mājo vēlme dzīvot un dzīves spēks, dziļākās bēdu dienās dzimst cilvēki, kuri, būdami vēstures piesaukti, ņemot vērā to personīgās īpašības, spējas vest aiz sevis cilvēku masas, izvedīs tos no bēdām, kļūstot par izciliem vadītājiem.
Pašreiz tiek piedāvāta fikcija, fantāzija par dzīvi bez oligarhiem no to cilvēku puses, kuri paši nāk no to atbalstītāju vidus, lai kārtējo reizi radītu no tautas paklausīgu aitu, kas vismaz pēdējos 10 gadus bija spiesta izjust arvien lielākas vilšanās. Tas ir vissliktākais, ko šie cilvēki var izdarīt, - skatīties uz tautu kā uz muļķiem laikā, kad tautai nav vajadzīgas skaļas frāzes, bet gan ir vajadzīga tieši racionāla darbība. Nav iespējams deklarēt cīņu ar kaut ko abstraktu, lai to iznīdētu, ir jāveicina jaunu pamatu veidošanās, ātri un secīgi atbrīvojoties no visa, kas nav tikumisks.
Tautai ir nepieciešami cilvēki, kuri būtu gatavi aiziet postā par savu pārliecību, kuri tiektos pēc taisnības, bet ne ārkārtīgi spekulatīvā ievirzē, laikā, kad ir novērojams pilsoniskās sirdsapziņas deficīts. Nekas nevar aizvainot tautas apziņu vairāk kā glaimi un nožēlojami epiteti, kas mums tiek piedāvāti, pat daba necieš tukšumu.