Ievestajiem cenas zemākas. Ķiploki no Ķīnas, Itālijas. Labi, vismaz kabači mūsējie, bet man vajag puravu, izrādās, tas ieradies no Nīderlandes... Tad nē, paldies! Dārzi ogu pilni, arī ja tev nav pašam savu lauku, meža labumi gan pieejami visiem, bet te, veikalā, - greipfrūti, apelsīni, plastmasīga paskata āboli. Vietējās ogas pašā vitrīnas malā, dažas kārbiņas. Banāniem atlaides, un cilvēki tos naski liek groziņos. Banānu audzēšanai ir viena no postošākajām ietekmēm uz lokālo vidi, to audzēšanas vārdā izcērt mežus, noplicina augsni, apstrādā ar ķimikālijām. Cieš gan daba, gan strādnieki, kuriem nākas tur darboties. It kā šķiet - kā gan tas skar mani? Tomēr mēs visi dzīvojam uz vienas planētas un esam saistīti, un vietējai rīcībai ir ietekme uz pārējo pasauli.
Vairāk nenozīmē labāk
Mudinājumi uz atbildīgu patēriņu jau sen nav vairs tikai zaļi domājošu organizāciju rūpals. Kā pabarot pasauli, vienlaikus to neiznīcinot, ir jautājums, par ko galvu lauza starptautiskās ekonomikas politikas augstākā līmeņa sektors. Mūsdienu pārtikas sistēmas ir balstītas uz lielizmēra ekonomiku, tām raksturīgi lēti un apstrādāti produkti, izejvielu iegūšana no dažādām pasaules malām, un produktivitātes un ražīguma kāpināšana cerētās bada apkarošanas vietā galu galā daudzviet pasaulē radījusi pretēju efektu - sociālo nevienlīdzību, piesārņojumu, klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. «Jebkurās attiecībās nav iespējams runāt par vienvirziena rīcību. Glokalizāciju veido gan globālais, gan lokālais, kas savstarpēji mijiedarbojas. Mēs visi esam saistīti vienā lielā sistēmā, atšķirīgs ir tikai saistošās ķēdes posmu skaits. Piemēram, ja es piesārņošu savu piemājas dīķi, pumpainu efektu drīz redzēšu uz savas ādas. Ja piedalīšos jūras piesārņošanā, efektu jutīs mana meita, kad būs manā vecumā. Protams, tie ir vispārināti piemēri, bet tādus var atrast jebkurā jomā,» skaidro Inese Vaivare, Latvijas Platforma attīstības sadarbībai (LAPAS) vadītāja. LAPAS līdzās citām nevalstiskajām organizācijām aktīvi iesaistās sabiedrības informēšanas kampaņās par atbildīgu patēriņu.
Katrs devītais cieš badu
Par glokalizāciju, turklāt apzināti izvēloties tik sarežģītu jaunvārdu, sākts runāt, lai pievērstu uzmanību šai mijiedarbībai. Mūsdienās nav iespējams aizvērt mājas durvis un iedomāties, ka tā ir visa pasaule. Vienlaikus no pasaules nav jābaidās, bet jāzina, kā rīkoties, lai tā būtu labāka katram no mums. 2000. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija pieņēma Tūkstošgades attīstības mērķus, kuros kā pirmo iekļāva apņemšanos līdz 2015. gadam par 50% samazināt nabadzību un badu pasaulē, taču apkopotā informācija ir skarba - joprojām katrs devītais pasaules iedzīvotājs cieš badu vai nesaņem pietiekamu uzturu. «Godīgums ir mērs, cik atbildīgi mēs rīkojamies cits pret citu. Attīstība, protams, ir daudzdimensionāla, bet liels uzsvars šobrīd tiek likts uz ienākumu vienlīdzību un resursu pieejamību kopumā. Pasaulē lielākā daļa resursu pieder ļoti mazam procentam cilvēku. Daudzi bagātnieki, protams, dāsni ziedo, tomēr nabadzīgie cilvēki bieži ir situācijā, no kuras nemaz nav iespējams izkļūt,» uzskata I. Vaivare.
Atbildība - individuāla un politiska
Biedrības homo ecos:, kas šopavasar veica kampaņu Beidz spēlēt pārtikas cirku!, apkopotā informācija vēsta - Eiropas Savienība (ES) un Amerikas Savienotās Valstis (ASV) ir lielākās palīdzības sniedzējas attīstības valstīm.
Tajā pašā laikā ASV un ES dalībvalstis ir arī lielākās pārtikas eksportētājas, tāpēc šo valstu lauksaimniecības politika ietekmē ne vien vietējo lauksaimnieku un iedzīvotāju labklājību, bet arī attīstības valstu lauksaimniekus, kuriem jākonkurē ar subsidētu lauksaimniecības produktu zemajām cenām. Ilgtspējīgs patēriņš ir viena no iespējām, kā mēs katrs varam dot artavu šajā globālajā sistēmā. Visietekmīgākais instruments mūsu rokās ir mūsu pašu izvēle, ko mēs pērkam. Vai mēs pērkam ābolus no Anglijas, kuri ar lidmašīnu ir vesti ievaskot Āfrikā un tad uz mūsu lielveikalu? Pārtika nav tikai sastāvdaļas uz iepakojuma, tas ir garš process, kā katra no šīm sastāvdaļām ir tur nonākusi. Latvija nav atrauta no globālās sistēmas. Lai arī pārtikas drošības jautājums tiešām visvairāk skar jaunattīstības valstis, pastāvot globalizētām pārtikas sistēmām, lokālai rīcībai ir tieša ietekme uz globālo attīstību. Attīstīto valstu iedzīvotāji, pie kuriem pieder arī Latvijas iedzīvotāji, patērē lielu daļu pasaules lauksaimniecības radīto produktu (39% pasaulē izaudzēto graudaugu un 41% dzīvnieku valsts produktu), lai gan veido tikai 18% no pasaules iedzīvotājiem. Atbildība par savas izvēles ietekmi ir dalāma gan individuālā, gan politiskā līmenī. Lielākais izaicinājums ir sabalansēt gan nacionālās intereses, gan globālo atbildību arī politikā. Ir specifisks termins - politiku saskaņotība attīstībai, kas būtībā nozīmē, ka mēs ar saviem lēmumiem Latvijā nedrīkstam pasliktināt cilvēku stāvokli citā valstī.