Noslīdēt līdz Māstrihtai
Šāds F. Olanda solis nav negaidīts - par to tika runāts jau tagadējā Francijas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņā, un vārdi no darbiem būtiski neatšķiras. Tiesa gan - nodokli paredzēts iekasēt tikai nenoteiktu laika posmu, un ar to iegūtās summas plānots izlietot valsts budžeta deficīta mazināšanai, lai tas beidzot noslīdētu līdz Māstrihtas kritērijos noteiktajiem trim procentiem. Kad pieteiktie mērķi tiks izpildīti, ienākuma nodoklis attiecīgi atgriezīsies iepriekšējā līmenī.
Analītiķi norāda - nav nekas neparasts, ka šāds lēmums tiek pieņemts tieši Francijā. Šīs valsts iedzīvotāji vienmēr ir bijuši ļoti jūtīgi pret sociālā taisnīguma jautājumiem, un par franču neapmierinātību ar esošo situāciju uzskatāmi liecināja valsts prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas rezultāti, kad liels atbalsts bija kreisajiem nacionālistiem (tāda faktiski ir Nacionālās frontes līdere Marina Lepena) un internacionālistiem - Komunistu koalīcijas un Kreisās frontes līderim Žanam Likam Melanšonam. Vienlaikus Francijas prezidenta sociālista lēmums no jauna uzjundījis kaislības, piemēram, jautājumā, cik lielā mērā šāds lēmums saskan ar eirozonas kopīgo nākotnes vīziju.
Pats gudrākais - Vorens
Ja atmet domas par nākotni, jāatceras, ka miljardieri par labiem cilvēkiem ir kļuvuši pavisam nesen. Amerikāņu multimiljardiera Vorena Bafeta (un grupas viņa domubiedru) pērnā gada demonstratīvā pieteikšanās ASV varas iestādēs, sakot - mums zināms, ka mūsu sekretāres nodokļos maksā vairāk ieņēmumu nekā mēs, nesaprotamu iemeslu dēļ tika pārvērsta gluži vai par labdarības akciju. Tiesa, ne jau visur. Tā britu laikraksts The Guardian nekautrējās uzdot jautājumu - vai tiešām pienācis laiks, kad pat tādi cilvēki kā «viņš» domā par nodokļu maksāšanu?
Par laimi, pašlaik pat «viņam» par to ir jādomā, turklāt nevis ekonomisku, bet gan izteikti politisku apsvērumu dēļ. Vorenam Bafetam un viņam līdzīgajiem ir nepieciešams radīt iespaidu, ka arī viņi saprot vismaz kaut ko no pasaulē notiekošajiem procesiem un (vismaz) domās ir kopā ar tautu. Tieši tāpat arī V. Bafeta eksperimenti politikā vismaz drēbes zinātāju interesi vairs neizraisa. Neapmierinātība ar miljardu īpašniekiem ASV ir tieši tāda pati kā nepatika pret miljardieriem jebkurā citā Rietumu pasaules valstī, un viņiem ir nepieciešams vismaz kaut kādā veidā parādīt, ka ir kopā ar tautu. Zaudējumi, protams, nav lieli - tikai daļa no pāris gadu peļņas.
Konceptuālas atšķirības
Tradicionāli tiek uzskatīts, ka tā dēvētais miljardieru nodoklis jeb papildu nodoklis bagātajiem - vai vismaz nodokļu izlīdzināšana - ir sociālā taisnīguma jautājums, tomēr vismaz neoliberālo un kreiso intelektuāļu aprindās gala lēmumam piešķirts gluži vai civilizācijas līmeņa nozīmīgums.
Neiedziļinoties koncepcijās, jautājuma būtība ir ļoti vienkārša. Patlaban dominējošā neoliberālā teorija par «ikvienas brīvības māti» ir pasludinājusi ekonomisko brīvību, atklāti aizmirstot tādus sev neizdevīgus, bet savulaik par aksiomu atzītus jēdzienus kā «brālība un vienlīdzība». Savukārt kreiso priekšstati ir radikāli pretēji, un par prioritārām tiek dēvētas sabiedrības kopumā intereses. Ja ņem vērā, ka šī ekonomiskā krīze ir uzskatāmi pierādījusi pašreizējā kapitālisma (pirmā varianta) mazspēju, «miljardieru nodoklim» ir uzreiz divi aspekti - pirmais attiecas uz krīzes pārvarēšanu un pašreizējā ekonomiskā modeļa saglabāšanu, savukārt otrais - uz kapitālisma nāvi un terminu «postkapitālistiskā sabiedrība».
Nepareizais kapitālisms?
Jāatceras, ka 1992. gadā klajā nākušajā darbā Vēstures beigas (The End of History, 1992) amerikānis Frānsiss Fukujama kapitālismu raksturoja kā «kaut ko neapstrīdamu, kā krišanu ir neiespējami pat iedomāties». Drīz pēc šī par klasisku uzskatītā darba publicēšanas britu laikrakstā The Guardian, kas neslēpj savas simpātijas pret kreisajiem, tika publicēta kāda lasītāja vēstule ar jautājumu, vai F. Fukujama vispār ir turējis rokās kaut vienu K. Marksa darbu. Šis jautājums gan palika neatbildēts, un ne jau virsvērtības teorijas dēļ.
Visai apšaubāmā tēze, ka privātīpašums un brīvais tirgus ir visu citu brīvību un neatņemamo tiesību pamats, pati galvenā no visām iespējamām brīvībām, tapa formulēts uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad Rietumos izveidojās tā dēvētās labklājības valstis. Šīm visu veidu demokrātijām - liberālajām, sociālajām, kristīgajām utt. - bija un, neoliberāļu invāziju pārdzīvojušajām, joprojām ir virkne kopīgu iezīmju: plaša valsts līdzdalība ekonomikā, tostarp kontrolējot veselas nozares, ievērojamas valsts sniegtas sociālās, izglītības, veselības aprūpes, vairāk vai mazāk progresīvas nodokļu sistēmas, liela arodbiedrību kā darba ņēmēju tiesību aizstāvju ietekme uz politiskajiem procesiem. Šāda sistēma bija līdzsvars starp labējiem un kreisajiem, ja vēlaties - kapitālismu un komunismu, ļaujot novērst sabiedrības noslāņošanos un revolūciju draudus. Protams, arī labklājības valstīm bija un ir savi trūkumi, taču sabiedrības vairākums tās atzina par labāko iespējamo risinājumu. Mazākumu veidoja ekonomiskā elite, kura kreiso un arodbiedrību spiediena dēļ zaudēja aizvien vairāk privilēģiju, iespēju ietekmēt politiskos procesus, un, kas pats būtiskākais, mazinājās gan elites kontrolē esošās bagātības, gan peļņa.