Īpaši nepatīkamas ir situācijas, kad tu esi gatavs rīkoties apdomīgi un tālredzīgi, bet situācija to neļauj... Ir skaidrs, ka vismaz tuvākajos gados pat tie, kuri spēj atlicināt daļu no ienākumiem, lai veidotu uzkrājumus vecumdienām, mocīsies smagās pārdomās, kam šos uzkrājumus uzticēt. Proti, piedāvātie instrumenti vai nu būs ar nepietiekamu ienesīgumu, vai nedroši, vai pieejami tikai ļaudīm ar noteiktu turīguma līmeni (zelts). Protams, teorētiski var izskaitļot, ka ieguldījumi derīgo izrakteņu ieguves, ar pārtiku saistītu uzņēmumu akcijās būtu prātīgi, jo izejvielu un pārtikas konjuktūra būs labvēlīga. Tikai - retais no nākotnes pensionāriem spēj patstāvīgi šādu ieguldījumu portfeli izveidot, jāvēršas pie starpniekiem, kuri savukārt pēdējos gados nav sevi, maigi izsakoties, parādījuši no labākās puses.
Protams, var cerēt, ka pēc diviem trim gadiem situācija pasaules finanšu tirgos stabilizēsies, un apdomīgie un tālredzīgie vienkārši būs pazaudējuši dažus gadus, bet ne iespēju. Tomēr var arī gadīties, ka nedrošības periods ieilgst un nāksies vien atgriezties pie tādiem triviāliem instrumentiem kā nekustamais īpašums (tā izīrēšana kā ienākums vecumdienās). Te gan jautājums ir - vai indivīds pagūs šo ieguldījumu nākotnei veikt, pirms izveidosies kārtējais nekustamo īpašumu burbulis un šī forma kļūs vairākumam finansiāli nepieejama. Tad nāksies vien paļauties uz paša pieprasītību darba tirgū vai bērniem - kā jau nu patiesībā esam dzīvojoši līdz XX gadsimtam.