Atskatoties uz aizvadīto gadu, kuri bija svarīgākie brīži?
Droši vien uzvara Eiropas čempionātā, jo tiešām nopietni tam gatavojāmies. Bet viss norisinājās diezgan labi. Pēc tam man bija problēmas ar veselību, nācās veikt operāciju un izlaist pasaules čempionātu, un tikai tagad es saprotu, ka visgrūtākais šogad bija atgriezties sportā. Tāpēc par nozīmīgāko startu šogad es tomēr uzskatu Baku Grand Prix, kas notika pavisam nesen, novembra beigās. Es tur vinnēju, lai gan pēc tik ilgas pauzes tiešām bija ļoti grūti savākties un vispār atkal noticēt tam, ka varu būt konkurētspējīga visaugstākajā līmenī.
Kāds tieši bija savainojums?
Bija problēmas ar starpskriemeļu diskiem. Divus man izņēma, ielika citus un sakniedēja kopā. Bija sarežģīta operācija.
Izklausās nopietns savainojums ne tikai sportam.
Ārsts teica, ka ļoti nopietns un ka par sportu vispār jāaizmirst, - uz to brīdi galvenais esot bijis atgriezties normālā dzīvē. Pēc tam Latvijas Olimpiskā vienība sadarbībā ar olimpisko komiteju deva iespēju aizlidot uz konsultāciju pie citiem ārstiem Vācijā. Tur man pateica, ka, jā, problēmas ir milzīgas, bet visu varot atrisināt. Man solīja, ka varbūt varēšu atgriezties sportā. Pēc operācijas izgāju visas pārbaudes, un man deva zaļo gaismu - varu mēģināt cīnīties.
Kā iedzīvojāties šādā savainojumā? Kādā konkrētā cīņā Eiropas čempionātā?
Nē, man tur kaut kas sāpēja jau nez cik gadu, bet centos tam īpaši nepievērst uzmanību, jo likās, ka visiem taču kaut kas sāp, - nedrīkstēju par kaut ko sūkstīties. Biju gājusi uz kaut kādām masāžām. Taču pirms šī Eiropas čempionāta sāpes palielinājās tā, ka pagulēt vairs nevarēju. Tad arī nolēmu, ka pēc čempionāta uztaisīšu magnētisko rezonansi, lai beidzot tiktu skaidrībā, kas tur ir. Kad bija zināma diagnoze, man jautāja, kā es vispār ko tādu esmu tik ilgus gadus pacietusi.
Kādas bija sajūtas, uzzinot, ka vairs nevarēsit nodarboties ar to, ko darījāt vislabāk?
Bija grūti. Sākumā īsti neticēju tam, ko saka, bet, kad ārsts nopietni pateica, ka sportam jāpieliek punkts un lai pat nedomāju atgriezties uz paklāja... Protams, kā jau vienmēr, raudāju. Saruna notika Rīgā, un pēc tam mums ar treneri (Sergeju Kursīti - aut.) bija jābrauc uz Daugavpili. Visu ceļu, kādas četras stundas, noraudājos. Jau tuvojoties Daugavpilij, samierinājos un nodomāju - dzīve ar sportu taču nebeidzas! Atbraukusi mājās, mierīgi pasēdēju minūtes divdesmit un tad stingri nolēmu, ka tik un tā atradīšu kādu izeju vai risinājumu, kā atgriezties cīņā. Dzīvē taču jādara tas, kas tevi dara laimīgu. Tātad vienkārši nevarēja būt tā, ka vairs nevarēšu cīnīties.
Kā bija sēdēt dīkā?
Es to visu neuztvēru kā paiešanu malā, bet gan kā iespēju nokārtot citas lietas. Varēju pabeigt mācības, vairāk laika pavadīju ar ģimeni, ar draugiem... Sanāca tāds piespiedu atvaļinājums, un īstenībā man tas bija ļoti vajadzīgs. Tagad atkal varu strādāt ar pilnu jaudu. Katrā ziņā es to pauzi pat neuztvēru kā veselības problēmas, drīzāk kā atpūtu, kas man bija vajadzīga.
Sanāca ļoti gara pauze - astoņi mēneši.
Sākumā staigāju ar tādu kā apkakli. Kādus divus mēnešus. Vispirms pateica, ka operāciju veiks maijā un ka novembrī varēšu pa bišķītim sākt skriet. Bet jūlija beigās aizbraucām uz apskatēm, un tad man pateica, ka varu pamazām sākt sportot, kaut kādu fizisku slodzīti veikt, un jau septembrī drīkstēju atgriezties uz paklāja. Tā solīti pa solītim izdevās atgriezties. Tāpēc es neteiktu, ka tā pauze bija tik gara. Jā, sacensībās varbūt nebiju astoņus mēnešus, bet bez sportošanas nācās iztikt krietni īsāku laiku.
Vai pieradums pie brīvāka režīma bija grūti pārvarams?
Jā, pēc atpūtas bija grūti atkal sevi piespiest kaut ko darīt. Bija slinkums. Pieradu, ka visu vasaru varēju mosties vēlu, iet uz pludmali un tur sēdēt pie datora pusi dienas. Biju izgājusi no ierastā treniņu režīma, bet tagad viss ir labi. Man jau bija rīta rosme, esmu jau pabrokastojusi (intervija notika pēc deviņiem no rīta - aut.), gatavojos pirmajam treniņam... Esmu apradusi ar režīmu.
Atgriešanās sacensību apritē padevās vairāk nekā veiksmīga - prestižā turnīrā Azerbaidžānā uzvarējāt. Vai pirms turnīra uz to maz cerējāt?
Nē, par uzvaru vispār nedomāju. Tur bija svarīgākais atgūt morālo pārliecību par to, ka es varu būt konkurētspējīga, lai nākamajā gadā būtu vieglāk.
Tas arī izdevās.
Jā, tā sanāca, ka vinnēju trīs cīņas. Turklāt nevis par mata tiesu, bet ļoti pārliecinoši - gan uz lāpstiņām noliku, gan uzvarēju ar vairāku punktu starpību.
Aizvadītajā gadā cīņas sports piedzīvoja vieglu izbīli par palikšanu ārpus olimpiskās programmas.
Jā, bet es domāju, ka tas nāca par labu cīņas sporta veidam. Pirmkārt, visi sarosījās: gan starptautiskā federācija, gan visas nacionālās. Katrs mēģināja kaut ko darīt lietas labā, tika veikti nepieciešamie labojumi sacensību noteikumos. Otrkārt, ar šīm runām cīņas sports piesaistīja sev papildu uzmanību un kļuva populārāks.
Jūsu 16 uzvaru sērija ir trešā garākā cīņas sporta vēsturē...
It kā esot trešā garākā. Vai tā tiešām ir, es nezinu. Godīgi sakot, neuzskatu to par kaut ko īpašu. Galu galā 16 uzvaras pēc kārtas nav nemaz tik daudz. Lai gan, protams, ir patīkami, ka cilvēki to zina un piemin. Bet tas nav svarīgākais. Man galvenais mērķis ir kļūt par pasaules čempioni.
Pagājušajā gadā to nācās izlaist savainojuma dēļ.
Jā, aizbraucām turp tikai paskatīties. Bija grūti to visu vērot no malas. Sevišķi, kad skanēja himna. Sēdēju un raudāju. Vienmēr jau galvā maisās domas, ka varbūt tieši tu varēji vinnēt, ka varbūt varēja skanēt Latvijas himna. Tur atrasties skatītāja lomā bija skumji. Cerēsim, ka viss vēl ir priekšā!
Pērn cīņā tika ieviesta rangu sistēma. Vienubrīd tajā bijāt otrā. Cik liela nozīme ir šim rangam?
Pagaidām gandrīz nekādas. Piemēram, pasaules čempionātā izsēto un neizsēto nav, pretinieki tiek noskaidroti izlozē, un pirmie divi numuri var tikties jau pirmajā kārtā.
Kad sākas jaunā sezona?
8. janvārī brauksim uz Krasnojarsku, kur mums ieplānota treniņnometne kopā ar Krievijas izlasi. Mēneša beigās tur būs Grand Prix.
Tad vēlu veiksmi jaunajā sezonā!
Paldies.