Jau gadiem vasaras beigās un rudenī - laikā, kad norit diskusijas par nākamā gada valsts budžetu, - vērojama viena un tā pati tendence, kas iedzīvotājam, kuri seko budžeta veidošanas procesiem, rada Dￃﾩjￃﾠ vu izjūtu. Respektīvi, klausoties politiķu, ekonomikas analītiķu un dažādu organizāciju pārstāvju sacīto, rodas iespaids: «Es taču šos tekstus jau dzirdēju. Pirms gada, pirms diviem, pirms trim gadiem.»
Gadu no gada gan mainās personas, kuras ar savu retoriku nonāk sabiedrības uzmanības centrā, bet pamatproblēma paliek tā pati. Proti, jau ilgāku laiku vērojama mīņāšanas krustcelēs, neizlēmība un šaubas, pa kuru ceļu iet, lai, vienkārši sakot, palielinātu naudas daudzumu budžetā. Viens no ceļiem ved uz progresivitātes principa nostiprināšanu nodokļu sistēmā nolūkā likt vairāk maksāt tiem, kuri vairāk naudas nopelna. Otrs ceļš paredz veikt izmaiņas nodokļu jomā, bet izvairīties pat no lūkošanās progresivitātes principa virzienā. Trešais ceļš ir nākamā gada budžetu veidot, būtiskas izmaiņas nodokļu jomā vispār neveicot.
Ideja par progresivitātes principa nostiprināšanu nodokļu sistēmā laiku pa laikam tiek burtiski iemīta zemē, norādot, ka Latvijā šāds princips nav piemērojams, jo lielākā daļa sabiedrības dzīvo uz nabadzības sliekšņa, bet turīgu cilvēku, kuriem varētu uzlikt smagāku nodokļu slogu, nav daudz. Tomēr šī ideja izrādījusies visai dzīvotspējīga. Vērts atcerēties, ka pirms nepilniem trim gadiem tobrīd visai ietekmīgais, vēlāk pretrunīgi vērtētais politiķis Dzintars Zaķis paziņoja, ka iedzīvotāju ienākuma nodokli «vajadzētu turēt pietiekami augstu, bet tām grupām, kurām uzskatām par nepieciešamu palīdzēt, dodam atlaides». (Diena 29.10.2012.) Šo ierosinājumu toreiz kritiski novērtēja gan Finanšu ministrija, gan Latvijas Darba devēju konfederācija, gan ar banku sektoru saistītie ekonomisti. Tomēr no Dz. Zaķa progresivitātes principa popularizēšanu pārņēma citi sabiedrībā zināmi cilvēki. Iespējams, ja jau ideja par progresivitātes principu tiek aktualizēta aizvien no jauna, tiešām Latvijā tai ir pienācis laiks, tomēr politiķu vidū vērojama neizlēmība, tā sakot, viens solis pa labi, divi pa kreisi.
Jau ilgāku laiku dzirdami ierosinājumi ieviest diferencēto neapliekamo minimumu, kas ir aktuāla iecere arī šogad. Diemžēl patlaban par diferencēto neapliekamo minimumu rodas iespaids, ka tas nebūs universālais instruments, ar kura palīdzību kliedēt sabiedrības nevienlīdzību, lai gan iepriekš šādu skatījumu Dienai vairakkārt ieskicēja Finanšu ministrijas pārstāvji, viņu vidū arī pašreizējais finanšu ministrs Jānis Reirs.