Pirmdien sazvanījis meistaru, lai apjautātos, kā sokas mēģinājumos un kā vispār klājas, Kroders sev raksturīgā nogurušā ironijā bilst vienīgi sekojošo: «Ja tu runā par fizisko pašsajūtu, tad man iet sūdīgi, bet izrāde ir gatava. Daži saka, ka esot tīri nekas. Ruta Birgere ģenerālmēģinājumā pat apraudājās.» Manu mulsumu par to, ka tas taču ir dabiski, ja skatītāji līdzpārdzīvo, Kroders komentē dziļāk: «Redzi, te svarīgi, ka Ruta ir aktrise, laba aktrise un arī vecs, rūdīts cilvēks, tāpat kā es, un, ja viņa raud, tas nozīmē, ka esam trāpījuši.» Režisors jau paspējis formulēt savas izrādes vispārējo konceptu - «tur taču ir ļoti mūsdienīgs motīvs - ikviens varonis dzīvo ar pārliecību, ka nauda visu atrisinās. Bet tas ir galīgi aplams pieņēmums. Nauda ne vella neko neatrisina, jo divas vissvarīgākās lietas dzīvē - veselību un laimi - ne par kādu naudu neviens nevar nopirkt. Alkatīgi kalpojot naudas dievam, cilvēki sevi iznīcina. Paskaties kaut vai, kas noticis ar daudziem mūsu miljonāriem, oligarhiem… Arī Līgavā bez pūra varoņi ir naudas samaitāti - gan tie, kam naudas netrūkst, gan tie, kas pēc tās tiecas jebkuriem līdzekļiem.» Uz vaicājumu, vai izrāde būs klasiska, Kroders piekrītoši noteic - cik vien var klasiska, tīrā aktieru meistarības skate.
Bet Valmieras teātra Literārās daļas vadītāja Edīte Tišheizere Krodera jauno izrādi apraksta pulka tēlaināk: «Ne tiesāt pasauli, tik viņu saprast, - tas ir par Oļģertu Kroderu. Līgava bez pūra ir izrāde par cilvēkiem, kas ir liktenīgi nomaldījušies starp maldugunīm. Meklēdami, kur nauda žāvējas, viņi brien aizvien dziļāk purvā. Un reti kurš saskata to, ko, pateicoties Mārtiņa Vilkārša telpai un Igora Kapustina gaismām, redzam mēs - tepat ir tā īstā brīvība un lielā elpa: Volga ieplūst Valmieras teātra Apaļajā zālē, un vējam ir saules nokaitētu steķu, dūņu, tīklu smarža. Vienu reizi Ievas Puķes Larisai pietiek drosmes nostāties uz kraujas un gandrīz aizlidot. Bet - Kroders visus, kas gribētu izrauties, notur uz tās vilinošās gandrīz svītriņas. Daces Eversas Ogudalova gandrīz būtu ar mieru nepārdot meitu. Agra Māsēna Knurovs gandrīz izpalīdz. Krišjāņa Salmiņa Voževatovs gandrīz nenodod. Riharda Jakovela vai Mārtiņa Lūša Paratovs gandrīz varētu iemīlēties. Aigars Apinis gandrīz saprot, novērtē un, hm, mīl. Ilzes Pukinskas Jefrosiņja Potapovna gan nekādus pusmērus neatzīst - ja uz pudeles uzlīmēta burgundieša etiķete, tad rakstītam ticēt un dzert!
Brīvs ir tikai viens, un tas mazliet ir Krodera pašportrets - Imanta Strada Robinsons, izbijušais aktieris. Visam viņš redz cauri, ne par ko nelolo ilūzijas, gatavs būt par klaunu, ja kādam tas dara prieku un par to vēl samaksā. Un aizejot nobučo pamestajai Larisai roku. Jo māksla jau nespēj mainīt pasauli, bet mazu drusciņu patur to līdzsvarā.» Brīnišķīgi, ka ir tāds Kroders, kurš spēj jau ģenerālmēģinājumā no kritiķa izvilināt šādus komplimentus par būtību, izrādes kodolu.
Izrādē Līgava bez pūra Valmieras teātrī scenogrāfiju radījis Mārtiņš Vilkārsis, kostīmus Ilze Vītoliņa, gaismu partitūru Igors Kapustins (Igaunija), tajā piedalās varens aktieru ansamblis: galveno lomu tēlo Ieva Puķe, Larisas māti Ogudalovu spēlē Dace Eversa, bērnības draugu Voževatovu - Krišjānis Salmiņš, vietējo miljonāru Knurovu - Agris Māsēns, kuģu īpašnieku Paratovu - Rihards Jakovels vai Mārtiņš Lūsis, nabadzīgo, bet godkārīgo līgavaini Karandiševu - Aigars Apinis, viņa skopo krustmāti Jefrosiņju - Ilze Pukinska, «nodegušā teātra» aktieri Robinsonu - Imants Strads. Epizodiskās lomās Juris Laviņš, Ģirts Rāviņš, Ivars Vanags, Regīna Devīte.
Valmierā Līgava bez pūra tiks pirmizrādīta 20. jūnijā, 21. un 22. jūnijā ar izrādēm teātris slēdz sezonu. Augustā notiks tradicionālās valmieriešu viesizrādes Rīgā. Gaidām visus.