Partiju ķīviņiem tuvojoties noslēgumam, ir tikai cilvēciski saprotami, ka nākamie ministri gatavi atviegloti nopūsties un veltīt laiku jaunās valdības deklarācijas un rīcības plāna izstrādei. Pieļauju, ka vairums no viņiem ir iepazinušies ar konkrēto jomu skarošajiem saistošajiem dokumentiem un pat aprunājušajies ar nozares nevalstiskajām organizācijām. Vienlaicīgi tiem nozaru politiskajiem vadītājiem, kuri būs jaunpienācēji Ministru kabinetā (MK), der atcerēties, ka viņu darba sekmīgums atkarīgs ne tikai no attiecībām koalīcijā un valsts budžeta iespējām, bet arī no pārraudzītās nozares pārvaldes darba kvalitātes, ielaistajām kaitēm un specifikas.
Šādā kontekstā rekomendētu viņiem ne tikai savlaicīgi aicināt uz tēju konkrētās ministrijas valsts sekretāru un viņa vietniekus, bet pasekot līdzi arī pašreizējās valdības dienas kārtībai. Piemēram, MK 28. oktobra dienas kārtībā viņiem ir vairāki noderīgi izziņas materiāli. Nepārstāstot saturu, minēšu tos tikai nosaukumu līmenī: Finanšu ministrijas (FM) sagatavotais informatīvais ziņojums par valsts pārvaldē auditējamām jomām 2015. gadā un pašas Straujumas pārziņā tapušo informatīvo ziņojumu, ka valsts pārvaldei šogad veicies ar reformām «atbilstoši izvirzītajiem valsts pārvaldes attīstības mērķiem». Respektīvi, kļūstot par ministru, cilvēkam jārēķinās arī ar viņa atbildībā nonākušo iestāžu IT sistēmu jēdzīgumu, savietojamību, ar to, kā šīs iestādes apsaimnieko savus nekustamos īpašumus, kā veido savus maksas pakalpojumus, deleģē kādas funkcijas privātajam sektoram, paaugstina savu darbinieku kvalifikāciju un vēl, un vēl. Jo visi šie aspekti var būtiski ietekmēt - nelaimīgā kārtā vairumā gadījumu sliktā nozīmē - jaunā ministra sekmes. Labā ziņa šajā draudīgi skanošajā atziņā ir tā, ka Valsts kanceleja un vairākas ministrijas (jau pieminētā FM, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija) informāciju par riskiem vāc, apkopo un pat mēģina pārvaldes dažādos atzarus, kas greizsirdīgi sargā savu patstāvību, kaut cik «saganīt» vienotā plūsmā.
Mēs (t. sk. mediji) esam ļoti centrēti uz politiķiem un partijām kā valsts funkcionēšanas noteicošo faktoru. Realitāte ir tāda, ka šo funkcionēšanu ne mazāk ietekmē valsts pārvaldes, atvainojos par nelabskanīgu apzīmējumu, aparāts, kuru tajā nestrādājošo vairākums ikdienā vērtē, pirmkārt, noraidoši a priori (to ir par daudz, saņem algu ne par ko utt.), otrkārt, kā izpildītājus bez iniciatīvas. Šo pārdomu ietvaros nav jēgas analizēt minētos priekšstatus, vien jāapzinās - to skaitā ministriem -, ka nozaru politiku Latvijā veido ne tikai daži desmiti politiķu Jēkaba un Brīvības ielā.