Šādu aizraujošu piedzīvojumu šovasar Balvu pilsētas iedzīvotājiem un viesiem piedāvā vietējais amatnieks Ēriks Kanaviņš. Brauciens ar plostu _Vilnītis_ īsā laikā jau kļuvis iecienīts, balvēnieši nāk vizināties paši un atved savus ciemiņus. Ēriks teic, ka lielie tūristu autobusi uz Ziemeļlatgales pērli vēl braucot maz, tomēr uzņēmējs cer, ka tūristu plūsma palielināsies, jo tiekot piedāvāti arvien jauni tūrisma produkti un atklāti jauni objekti.
Ņēma kredītu un būvēja
Sapnis par plosta būvēšanu Ērikam, diplomētam galdniekam un mehāniķim, bijis jau sen. Plosta modelis nolūkots internetā. «Balvos ir tāda reta bagātība, ezers pilsētas vidū, taču līdz šim tas netika izmantots tūrismam. Sākumā gribēju rakstīt projektu, meklēt kāda fonda atbalstu, taču mani sabiedēja, ka tūrismu tagad neviens neatbalstīs, negribējās arī ķēpāties ar papīriem. Ņēmu pats kredītu un būvēju. Ģimenei sākumā bija šaubas, vai tas atpelnīsies, tomēr viņi mani atbalstīja. Sāku būvēt pagājušajā rudenī, saņēmu atļauju no pašvaldības, bet no Ceļu satiksmes drošības direkcijas un Vides pārvaldes atļaujas nevajadzēja, jo šis ir publiskais ezers, tīklus arī te neliek, tāpēc var braukt ar motorizētiem transporta līdzekļiem.» Plostam ir augsti borti un koka karkass, stabilu noturēšanos uz ūdens nodrošina metāla mucas, kas piepildītas ar putuplastu, 25 zirgspēju laivas motors. Būvēšana izmaksājusi ap 2000 latu, neskaitot darbu. Palīdzējuši gan paša brāļi, gan radinieki, pirmais brauciens rīkots 10.maijā, par godu meitas dzimšanas dienai. Kā atzīst pats meistars, sajūta bijusi vienreizēja. Mīlīgais nosaukums Vilnītis esot izvēlēts par godu vecāsmātes jaunības dienu uzvārdam, turklāt šādam kuģim tas labi piestāvot.
Var pat dejot
Plosta ātrums ir piecas jūdzes jeb apmēram astoņi kilometri stundā, brauciena laikā var baudīt dabu, cept grilā desiņas, uzvārīt kafiju, piestāt krastā, lai nopeldētos. Pusstundas brauciens individuālam braucējam maksājot latu, tūristu grupai neatkarīgi no dalībnieku skaita desmit latus. Ēriks vēl plāno ierīkot jumtiņu, kā arī otro stāvu, kur varētu sauļoties. Lai sagādātu braucējiem īpašu šovu, Ēriks speciāli iegādājies formas tērpu un kapteiņa cepuri, muzejā dabūjis kuģa lukturi, bet zvanu uzdāvinājis brālis. Pasažieri, īpaši bērni, labprāt gribot nofotografēties pie stūres rata ar kapteiņa cepuri galvā. Tiek domāts arī par drošību - ir gan glābšanas vestes, gan riņķi, tikai, kā smejas Ēriks, nogremdēt plostu esot faktiski neiespējami, vienīgi varbūt, ja visi pasažieri vienlaicīgi izdomātu tā vidū lēkāt un dauzīties. Dejot gan uz plosta var, to jau esot darījuši Līgo vakarā, kad braukt gribētāju bijis īpaši daudz, savukārt nozīmīgākais brauciens bijis starptautiskā teātru festivāla Ķiršu dārzs atklāšanas pasākumā, kad lāpu gaismā ar plostu Balvos piekuģojuši festivāla viesi.
Balvi un lāči
Plosts nav vienīgā izklaide, kuru Ēriks Kanaviņš piedāvā tūristiem, vecajā muižas parkā, kuru no seniem laikiem dēvē par Lāču dārzu, jau trešo gadu darbojas seno amatu darbnīca, kur savākti vecie amatnieku rīki un sadzīves lietas. Apmeklētāji var pamēģināt virpot uz vecās virpas, zāģēt, kalt, izliet laimi, kā arī seno laiku bada pannā uz malkas plīts cept vafeles. Uz seno amatu darbnīcu savas prasmes pārbaudīt nākot jaunlaulātie, tur viņi pie vecā patafona mūzikas nodejojot pirmo valsi. Ēriks šim parkam darinājis arī koka lāču figūras. Dārza nosaukumam ir dubulta izcelsme - vēl tagad Balvos piemin leģendu par gudro lāci, kas dzīvojis muižā un palīdzējis dzimtcilvēkiem. Otra versija - parks ierīkots uz zemes, kas līdz 1940.gadam piederējusi Balvu pilsētas valdes priekšsēdētājam Kārlim Lācim, kas to saņēmis par piedalīšanos atbrīvošanas cīņās.