Īsi? Dzīvē bija izveidojusies situācija, ka bija jāpieņem kāds lēmums. Ko darīt tālāk, vai iet pie kāda strādāt vai taisīt savu biznesu. Nolēmām ar sievu, ka jātaisa savs bizness. Idejas uzreiz uz sitiena nebija. Bet pabraukājām apkārt pa pasauli, to pašu Eiropu. Tad ievērojām līdzīga koncepta veikalus, kas tirgoja kosmētiku vannai Londonā. Tā ideja mums iepatikās. Pārdomājām, kādā variācijā varam to pasniegt.
Bet kur radās tā ideja - dāvanu ziepes?
Nē, ideja nemaz nebija dāvanu ziepes. Tā pamatideja bija, ka ziepes nav vienkārši ziepes, bet gan mazgāšanās kā rituāla sastāvdaļa, pašas kā rituāls. Sākot jau ar pašu ziepju sagatavošanas procedūru, ka tā tiek nogriezta, īpaši iesaiņota, tai ir īpašs aromāts, īpaša leģenda... smaržo jau pirms pašas lietošanas, īpaši puto, kad to lieto. Arī pats pārdošanas veids. Jau pēc tam tas mums pašiem neplānoti izvērsās par tādu kā dāvanu kultu. Cilvēki tās sāka pirkt dāvanām.
Tas bija apmēram desmit gadu atpakaļ, tik ilgs ir mūsu bizness.
Kas šobrīd ir STENDERA īpašnieki, ja nav noslēpums?
Nu… tas ir tāds interesants jautājums. Mēs joprojām esam trīs īpašnieki. Zane, Jānis un Ieva. Es ar kundzi un Ieva Eglīte, kura gan pievienojās mums nedaudz vēlāk. Bet Zanei uzvārds tagad būs cits, jo esam pašķīrušies.
Kur jūs ņēmāt naudu, lai sāktu savu biznesu? Ideja bija, bet kur radās nauda?
Nu mums bija nauda, ko iedeva vai aizdeva Zanes vecāki. Bija notirgots dzīvoklis, tā vietā nopirkts mazāks dzīvoklis, un tur veidojās starpība plus mīnus desmit tūkstoši dolāru, tas arī bija mūsu starta kapitāls.
Tātad viss sākās ar lielāka dzīvokļa samainīšanu pret mazāku un labu ideju?
Ja ļoti īsi, tad tieši tā... bet galvenais, protams, bija ideja.
Nu jau desmit gadi ir pagājuši, cik zināms, pašreiz notiek jūsu uzņēmuma koncepcijas maiņa.
Jā, mēs pie tā strādājam jau kādus divus gadus, un tagad tas jau ir finalizējies kaut kādos reālos darbos. To var redzēt mūsu veikalos un mūsu produktos. Nu varēt teikt, tāds pilns rebrendings, nezinu, kā latviski to pateikt, laikam pilna zīmola atsvaidzināšana. Uz nākamā gada sākumu tas varētu tikt pabeigts - nomainīti visi iepakojumi. Mēs vairs neesam Stendera ziepju fabrika, esam STENDERS. Tā doma ir, ka ziepes bija tikai tāds sākums, bet tagad to proporcijas kopējā produkcijas ražošanā samazināsies. Mēs gribam, lai cilvēks, ieejot mūsu veikalā, var iepirkt visu, kas no kosmētikas viņam vajadzīgs. Ne tikai vannai, bet arī ķermenim, sejai, rokām, matiem, nagiem…
Jūs nebaidāties pazaudēt savu specifisko burvību? Laužaties Dzintara nišā?
Es domāju, ka ne, ka mēs spēsim saglabāt to īpašo atmosfēru, īpašo pasniegšanas veidu un īpaši to pievienoto vērtību, ko mēs dodam klāt katram produktam. Arī jau ar tām ziepēm mēs iekāpām tā sauktajā sarkanajā okeānā, tādā nišā, kur ir ļoti liela konkurence. Mūsu pluss bija pievienot ko tādu, ko citi nebija pievienojuši. Arī šobrīd turpinām meklēt, kādā veidā atšķirties. Sākot ar apkalpošanu, ar pasniegšanas veidu, iesaiņojumu un, protams, pašu produktu.
Kas šajos desmit gados bija tas grūtākais, kas bija jāpārvar?
Nu nekā tāda, kas ļoti lēktu ārā, nav. Ikdienas problēmas, tās jau ir nemainīgas. Vienas problēmas atrisinām, citas nāk vietā.
Par šodienas STENDERU. Kā beidzās pagājušais gads? Cik cilvēku šeit, Latvijā, pie jums strādā?
Nu, ja ņemam visus cilvēkus kopā, šobrīd pie mums strādā simtu divdesmit ar kapeikām. Pagājušais gads ir noslēdzies nedaudz sliktāk, nekā bijām plānojuši, bet labāks, nekā bija aizpagājušais gads. Bet tas bija tāds pārmaiņu gads, kad daudzās vietās, daudzās teritorijās mēs uzspiedām uz lietu sakārtošanu, kvalitātes nodrošināšanu, nevis tirdzniecības apjomu audzēšanu. Apjomi nebija pašmērķis.
Uz kuru valsti jums bija pirmais eksports?
Uz Igauniju. Tur arī pašlaik ir veikali un iet ļoti veiksmīgi. Labs sadarbības partneris, labi finansiālie rādītāji.
Cik patlaban produkcijas iet ārā no Latvijas?
Septiņdesmit procentu eksportējam, trīsdesmit procentu paliek Latvijā.
Vai tas tāpēc, ka uzskatāt, ka Latvijas tirgu esat piesātinājuši ar savu produkciju? Nav vairāk pircēju?
Tas tāpēc, ka jebkuram Latvijas ražotājam ir jāmēģina kaut ko eksportēt. Mūsu tirgus ir tik maziņš, ka atrasties tikai tajā ir ļoti riskanti. Mēs redzam, kādas ir svārstības - uz augšu, uz leju. Noiets ļoti nestabils un svārstīgs. Un arī tie eksporta tirgi mums ir daudzi un dažādi. Tas dod lielu papildu drošības sajūtu.
Par eksporta tirgiem. Pēdējā laikā izskan aicinājumi mūsu uzņēmējiem drošāk meklēt eksotiskus tirgus - ne tikai Eiropu, kur arī tagad iet tā, kā iet. Kādi ir eksotiskākie tirgi jūsu produkcijai?
Nu droši vien viseksotiskākais mums ir Saūda Arābija. Tas zināmā mērā ir ekstrēms tirgus, ļoti tālu un pilnīgi atšķirīgi biznesa organizācijas veidi. Atšķirīga lietu kārtošanas tradīcija.
Kā jūs nokļuvāt Saūda Arābijā?
Viņi paši atnāca pie mums. Tas konkrētais mūsu partneris no šīs zemes mūs pats atrada. Viņš jau bija strādājis Ukrainā, tur bija mūsu veikali, un viņš tos bija ievērojis, tie bija viņu ieinteresējuši.
Tātad jūsu preces kvalitāte un zīmols kādā citā, tuvākā valstī pēc tam noveda jūs uz tālākām eksotiskākām valstīm?
Jā, bet šī stratēģija vien ir par maz. Nav nekāds noslēpums - ir jābrauc uz izstādēm. Ir jāsaprot, kurš tirgus tevi konkrēti interesē, un uz to konkrēto tirgu arī ir jādodas. Un vēl viena lieta, ko esam sapratuši no savas pieredzes, ka ļoti precīzi jānodefinē, kurš tirgus tieši interesē. Tu nevari sadalīties un vienlīdz labi nostartēt visur, piemēram, Amerikā vai Kolumbijā un tajā pašā laikā Ķīnā un Indijā. Jo kultūras, ekonomiskās vides ir tik dažādas. Pat Eiropā jāskatās, vai tā ir Vācija, vai tā ir Francija vai Anglija. Jādefinē savas prioritātes atbilstoši iespējām.
Jūs tirgojaties arī Ķīnā. Kā jūs nokļuvāt Ķīnā?
Ķīnieši arī atnāca paši. Tie ir cilvēki, kas bija mācījušies Eiropā un bija mūs redzējuši Vācijā.
Vai ir viegli sākt biznesu Ķīnā?
Ja paši sāk biznesu Ķīnā, tas ir gana sarežģīti. Mums biznesu Ķīnā sāka mūsu franšīzes partneri ķīnieši. Visu, kas attiecas uz birokrātiju, kas Ķīnā ir diezgan liela, to kārtoja viņi. Lielākā problēma ir izprast vietējo sistēmu, kā tur viss jākārto. Zinot to, kas tur ir jādara un jākārto, es domāju, ka bez vietējiem partneriem sākt ir grūti. Protams, ja tev ir daudz naudas, tu spēj Ķīnā uztaisīt biroju un noalgot labus vietējos, tad var mēģināt. Tur tagad pa pilnam uzņēmumu, kas piedāvā pakalpojumus tava biznesa sākšanai. Tikai tas maksā naudu. Vienam pašam bez šiem starpniekiem tur ir problēmas. Varbūt tas arī speciāli tā iekārtots.
Cik jums tagad Ķīnā ir veikalu?
Tagad uz doto brīdi - ap piecdesmit veikalu.
Vai tie tirgo tikai to produkciju, kas saražota Latvijā?
Tikai Latvijā ražotu produkciju, un tāda būs arī mūsu tālākā stratēģija - ārpus Latvijas neko neražosim.
STENDERA ziepes uz vietas Ķīnā nevārīs?
Nē, noteikti ne. Redziet, ar ko ir labs Ķīnas tirgus šiem ražotājiem no Eiropas - ja šis produkts tiek tirgots Ķīnas tirgū un tiek pozicionēts kā vidējās vai augstākās klases produkts, tad viņiem ir ļoti svarīgi, lai tas patiešām nāk no Eiropas, tur ir saražots. Viņiem ir tirgi, kur tirgo tos slavenos pakaļdarinājumus, bet tur tos ķīniešus pašus nemaz tik daudz nevar sastapt. Jo viņiem kultūrā ir tā - vai nu tas ir īsts un tad pērkams, vai arī ne, tad lietai pavisam cita vērtība.
Tad to neīsto viņi sūta uz Eiropu.
Tajā skaitā. Bet viņiem pašiem svarīgs ir īstums, lai cik savādi mums tas izklausītos.
Bet vai šo jūsu veikalu tīklu tālāko izplešanos Ķīnā neierobežos jūsu ražošanas kapacitāte?
Mēs veiksmīgi kāpinām ražošanas jaudas, un vēl ir rezerves, tur nav nekādu problēmu.
Es to prasu tāpēc, ka šad tad ir dzirdētas runas, ka Ķīnu vienmēr interesē ļoti lielas preču partijas, ko mūsu ražotāji nevar pavilkt.
Tas atkarīgs no produktiem, arī no tā, kādu tu izvēlies izplatīšanas tīklu. Mums ir franšīzes partneri. Protams, ja tu gribi ieiet milzīgā vietējā veikalu ķēdē, tad apjoms var būt problēma. Nu, piemēram, tikko tas gadījums ar Apple, kad bija jāslēdz veikali pārliekā pieprasījuma dēļ. Pat tāds gigants nespēja pavilkt savas preces milzīgo pieprasījumu.
Tad priekš Ķīnas Latvijai drīzāk vajadzētu mērķēt uz ekskluzīviem mazas nišas produktiem?
Ne tikai uz Ķīnu, es uzskatu, tas vispār attiecas uz jebkuru Latvijas eksportproduktu. Skatieties uz to pašu Skandināviju, ko tur varam piedāvāt. Tiem jābūt nišas produktiem ar augstu pievienoto vērtību. Apjomus mēs nekad te nespēsim saražot, ar lētiem plastmasas sūdiņiem mēs ar to pašu Ķīnu nekad nespēsim konkurēt.
Tagad nedaudz par politiku. Šo visu desmit gadu laikā valsts palīdzēja jums vai maisījās pa kājām?
Nē, maisījusies nav. Vai palīdzējusi - nezinu. Mēs te nesen sakārāmies ar tādu problēmu, kas mani nedaudz nošokēja. Mums vajadzēja tādu brīvās tirdzniecības sertifikātu, kura ideja ir gaužam vienkārša - tas apliecina to, ka attiecīgais produkts tiek tirgots arī izcelsmes valstī. Brīvās tirdzniecības sertifikātu Latvijā izsniedz tikai Latvijas Zāļu aģentūra un tikai medikamentiem vai medicīnas ierīcēm. Apzvanot un iztaujājot vairākas kompetentas valsts iestādes, šādu sertifikātu līdz šim mums iegūt nav izdevies. Iestādes gan apstiprina, ka šādu sertifikātu prasa daudzi. Tāpēc lūgums Ekonomikas ministrijai pēc iespējas ātrāk atrisināt šo problēmu un vienoties ar atbildīgajām institūcijām par dokumentācijas izsniegšanas kārtību. Mums tas ļoti vajadzīgs priekš Āzijas tirgus. Un mēs nekādi nevaram dabūt tādu sertifikātu. Mūs sūta no vienas iestādes pie otras iestādes, un visi attaisnojas, ka tas nav viņu kompetencē. Visi zina, ka ir šāda problēma, bet plāta rokas, un risinājuma nav. Tas nu man liekas dīvaini. Eksportam šinī brīdi vajadzētu būt prioritātei numur viens, valstij vajadzētu no ādas līst ārā tā dēļ, bet viena štrunta papīriņa problēmu atrisināt nevar.
Kas attiecas uz eksporta tirgu meklēšanu, cik lielā mērā jūs jutāt, piemēram, LIAA atbalstu?
Kad mums vajadzēja kādu atbalstu un te bija pieejamas kaut kādas programmas, nekādu problēmu nebija. Bet LIAA struktūras ārzemēs gan mums nav nācies izmantot savu noietu tirgu meklēšanai. Mēs, gan ļoti sen, esam mēģinājuši piedalīties tajos uzņēmēju delegāciju braucienos, ko organizē LIAA, bet to pārtraucām darīt, jo tur neko labu atrast nevarēja. Mani cilvēki teica, ja vajag notusēt un piedzerties, tad to jau var izdarīt arī Latvijā. Cilvēki nekādu atdevi no tā nesaskatīja, tikai viens liels rauts. Esmu to pašu dzirdējis arī no citu sfēru uzņēmējiem. Nezinu, varbūt šobrīd kas mainījies, bet pamatā uzņēmējiem jākustas pašiem pietiekami mērķtiecīgi.
Jūs esat pieredzējis biznesā. Ja jūs būtu premjers, kas ir galvenais, ko darītu?
Nu jā, draugu lokā ir daudz par to spriests, kas un kā. Manuprāt, primārais nav tās vīzijas. Mums bieži zem tām vīzijām bāž apakšā kaut ko ļoti abstraktu. Tas ir murgains pasākums. Elementāri - vajadzētu saprast, kuras tad ir tās lietas, ar kurām mēs varam pelnīt naudu. Tā pati Latvija, nu tas tāds pats uzņēmums vien ir, kas konkurē starp citiem uzņēmumiem. Mums jāsaprot, kas ir mūsu spēcīgākās puses kā uzņēmumam. Tās ir tā droši jānodefinē. Tieši ar šo nodefinēšanu ir kaut kādas problēmas. Tas kādam var nepatikt, jo jāizšķiras atbalstīt tos uzņēmumus, kas kaut ko var dot.
Man ļoti patīk Saūda Arābijas piemērs. Protams, tur ir nedaudz vieglāk, jo ir nafta un arī politiskā iekārta nedaudz savādāka, nav tur tādas rotaļas un spēles, kā pie mums. Bet tas princips - viņi noalgoja pasaulē gudrākos cilvēkus un uztaisīja skaidru biznesa plānu. Tas ir tas, kas būtu vajadzīgs arī Latvijai, - skaidrs biznesa plāns. Uztaisām šim mazajam uzņēmumam biznesa plānu. Un galvenais tādu saprotamu biznesa plānu. Ko cilvēki saprot.
Un ja nu tās vīzijas tur ir sarakstītas… mums ir premjerministrs, kuram, tā kā viņš ir šis uzņēmuma vadītājs, šīs vīzijas ir jāpārtulko, kā es to daru savā uzņēmumā, ja kāds tās nesaprot. Lai cilvēki līdz pašām apakšām saprot, uz kurieni mēs ejam. Ja nu esat sarakstījuši šīs vīzijas, tad ņemiet un pārtulkojiet tās tādiem parastiem cilvēkiem kā es.
Par nodokļiem?
Nu, protams, vienmēr gribēsies mazākus nodokļus. Bet skaidrs, nodokļi ir jāmaksā, bez tiem nevar. Ir tikai viena problēma. Šo nodokļu izlietojums. Tad, kad man ir jāsamaksā tas milzīgais nodoklis, tanī pašā laikā presē lasu - konkursā blēdības, kādam tur iepirkta baigi krutā mašīna, kāds tur vēl kaut ko, tad es domāju - bļāviens, tas taču viss par manu naudu. Manuprāt, tur ir tā problēma, kāpēc liela daļa cilvēku negribīgi tos nodokļus maksā. Ja viņš redzētu, ka tā nauda tiek efektīvi izmantota un nav šie nemitīgie skandāli, tad arī nodokļi maksātos ar vieglāku sirdi.
Piemēram, gadījums iz dzīves. Sazvanījos ar draugu, viņš saka - gada beigas tik labas, tik daudz valsts pasūtījumu, visi cenšas pa ātro notriekt budžetā paredzēto naudu. Bet tā ir mūsu nauda! Tikai tāpēc, ka ierēķināts.
Bet jūs visus nodokļus nomaksājat?
Mēs nomaksājam visus. Protams, ar vieglāku roku es to darītu, ja saprastu, ka tā aiziet tur, kur tai ir jāiet. Un kad redzu, ka no tā man ir arī labums, ka Latvija tiek labi reklamēta un pozicionēta. Jo no tā ceļas arī mana brenda vērtība - ja es lieku uz iepakojuma «made in Latvia», tā arī ir daļa no mana produkta brenda. Un es varu labāk tirgoties, ja mūsu valsts brends ir augstāks. Gribu vai negribu, tā ir daļa no manas preces vērtības pasaulē.
Vai eiro jāievieš?
Tas kā tajā filmā par Šerloku Holmsu, kur Vatsons ir sašutis, ka Holmss nezina, ka Zeme griežas ap Sauli. Tad Holmss viņam atbild - bet ko es tur varu ietekmēt? Neko, un tāpēc man tā lieta neinteresē.