«Vakar, 26. martā, mūžības ceļā devies arī Tomass Transtremers - liels Latvijas draugs, Nobela prēmijas laureāts. Gaišs, dižs dzejnieks. Cerēsim, ka - ja TUR vārdi vispār ir - tiem arī piemīt tāda mūzika un caurspīdība vislielākajā iespējamajā blīvumā, kā tas ir un mums paliks Tomasa Transtremera dzejoļos,» apgāda Mansards mājaslapā Facebook ierakstījis apgāda vadītājs Jānis Oga. Mansardā 2011. gadā, kad Transtremers saņēma Nobela prēmiju literatūrā, iznāca gan viņa vienīgā prozas grāmata Atmiņas mani redz (Langa atsaucas uz Solvitas Elsbergas sastādīto dzejas krājumu ar tādu pašu nosaukumu), gan krājums Dzeja, kas apkopo visu Tomasa Transtremera dzeju jaunā - Jura Kronberga un Guntara Godiņa - atdzejojumā.
Pieklauvē pie durvīm
Zviedru dzejnieks Tomass Transtremers dzimis Stokholmā 1931. gadā. Pirmais dzejoļu krājums 17 dzejoļi iznāca 1954. gadā. Viņa debiju var saukt par «sensacionālu, bez precedenta» (J. Stenkvists). Iespējams, to var salīdzināt ar sprādzienam līdzīgo Čaka debiju XX gadsimta 20. gadu sākumā. Tomass Transtremers, dēvēts par vienu no spilgtākajiem Eiropas modernistiem, ir pasaulē visvairāk tulkotais pēckara dzejnieks. Viņa dzejoļi tulkoti vismaz 46 valodās.
«Uzskatu viņu par metafiziskās dzejas novirziena pārstāvi, kas ar valodas medija spēku spēj pārvarēt lielās dzīves pretrunas, tās sakausējot pavisam citā, atšķirīgā izpratnē par pasauli un sevi - burtiski pārradot pašu realitāti. Transtremers rakstīja par cilvēka dzīvei piemītošo, uz eksistences asmeņa balansējošo traģismu. Vēl viena viņa dzejas kvalitāte ir - skaistums per se. Skaistums, kas veldzē un iedvesmo, norādot uz dzīves īslaicīgumu un vērtību, kā arī to, ka valodas iespējas ir neapjausti lielas,» Trasntremera dzeju raksturo Liāna Langa. «Viņam piemīt līdz milimetram precīzs acīgums, kas mūs pietuvina iracionālajam garīgumam,» uzskata zviedru literatūrzinātnieks Niklass Šeilers. «Ar fantastiski blīvajām dzejas gleznām viņš no ikdienišķām detaļām brīvi veido tiltus starp dabu, vēsturi un mirušajiem.»
Ar Rīgas inteliģenci dzejniekam ir īpašas attiecības. Tulkotājs Zigurds Elsbergs 2011. gadā dalījās atmiņās (Lana Kazlauskiene. Transtremers Rīgu vēl grib redzēt. 12.11.2011.). «1970. gada aprīlis, rīts, negaidīts zvans pie tulkotāja, vijolnieka Zigurda Elsberga un viņa dzīvesbiedres, ievērojamās latviešu literātes Vizmas Belševicas dzīvokļa durvīm Gorkija ielā 145 (tagad Valdemāra iela). Tomass Transtremers. Zigurds Elsbergs viņu atpazinis uzreiz pēc fotogrāfijām,» rakstīja L. Kazlauskiene. Viņš lūdzis sapazīstināt ar latviešu dzejniekiem un tulkotājiem. Transtremers centies nenodarīt pāri Baltijas draugiem ar saviem «aizdomīgajiem» kontaktiem. Veltījumu dzejoļos vārdus nekad nav minējis. Baltijas motīvs - «ūdenim bija dzelzs garša» - dzejniekam bija personīgi izsāpēts. Nākamreiz Transtremers Rīgu apmeklēja 2000. gadā un, protams, bija klāt Vesterosā, kad 1992. gadā Vizmai Belševicai un Knutam Skujeniekam kā pirmajiem pasniedza T. Transtremera vārdā nosaukto balvu.
Sonāte kreisajai rokai
T. Trasntremera krājuma Dzeja atvēršanā Rīgā spēlēja pianists Vestards Šimkus. N. Šeilers uzsvēra, ka «mūzika ir viens no galvenajiem ceļiem, pa kuru tuvoties Transtremera dzejai». Vairāki komponisti triekas piemeklētajam dzejniekam pēdējos gados komponēja īpašus skaņdarbus kreisajai, dzīvajai rokai. Zināms, ka vēl dažas dienas pirms nāves Transtremers spēlējis Haidna sonāti.
Daudzpunktes vietā Liānas Langas vārdi: «Bet vispār negribas daudz runāt par Tomasu Transtremeru - man drīzāk ir liela vēlēšanās savu mugurkaulu atspiest pret Klusuma Sienu, kas ar katra liela dzejnieka aiziešanu kļūst arvien pieejamāka, saprotamāka.»