aprīļa, vakarā. Tas notiks orķestra šīssezonas galvenā diriģenta Liora Šambadāla (ilggadējā Berlīnes simfoniķu galvenā diriģenta) vadībā pilsētas Latviešu biedrības namā un būs velte Izraēlas valsts dibināšanas 62. gadadienai. Programmā ebreju komponistu mūzika: liriskais G. Mālera _Adagietto_ no 5. simfonijas, E. Bloha Ebreju Rapsodija čellam ar orķestri _Shelomo_ un F. Mendelszona-Bartoldi 3. (_Skotu)_ simfonija. Čella solo atskaņos Rīgā dzimušais tango, flamenko un klasiskās mūzikas interprets Ramons Jaffe.
Arī L. Šambadāla vectēvs saviem bērniem ir stāstījis, ka viņa saknes meklējamas Kurzemē, no kurienes XIX gadsimtā viņa ģimene emigrēja uz Viļņu, vēlāk - uz Izraēlu. Liepājas simfoniskā orķestra galvenā viesdiriģenta statusā viņš šajā sezonā diriģēs ceturto koncertu un sola vismaz vēl vienu - rudenī. Sezonas gaitā viņš Liepājā nodiriģējis arī būtiskus latviešu komponistu opusus - Artura Maskata Tango un emigrācijā dzīvojušā Gundara Pones vijoļkoncertu, ko mūsu sarunā atzina par ļoti interesantu, saistoši uzrakstītu komponista intelektuāļa meistardarbu.
Cik liela nozīme bija nostalģijai, kad piekritāt sadarbībai ar Liepājas simfonisko orķestri?
Nekāda. Zināju, ka mans tēvs ieradās Izraēlā no Viļņas, taču pat nenojautu, ka viņa senči Viļņā ieradušies no Kurzemes. Par to uzzināju, kad jau biju ieradies diriģēt Liepājas orķestri. Tā pat jaukāk! Tēvs mājās bieži stāstīja par Viļņu, bet es tur nekad nebiju bijis. Tāpēc, ja reiz biju tik tuvu, devos turp, lai uzzinātu ko vairāk par tēva ģimeni, tuvākajiem radiniekiem. Atklājums bija negaidīts: arhīvā atradu, ka Šambadāli XVII gadsimta vidū iebraukuši no Kurzemes. Tēvs pārcēlās uz Izraēlu 1930. gadā. Viņš visu mūžu mums jūsmīgi stāstīja par dzimto Viļņu, kuru viņam nekad vairs nebija lemts apciemot. Viņa bērnībā to sauca par Lietuvas Jeruzalemi, jo pirms kara astoņdesmit procenti iedzīvotāju bija ebreji. Tas bija nozīmīgs filozofijas un reliģijas centrs, viena no lielākajām ebreju bibliotēkām. Viņš runāja ne tikai par ebreju lietām. Ar asarām acīs stāstīja par Neres upi, par baznīcām, par brīnišķīgo pilsētu. Viņš tā arī neko nevarēja uzzināt par pazudušajiem, kara laikā nobendētajiem radiniekiem. Padomju gados tas nebija pat iedomājams. Tagad Lietuvas Valsts arhīvā visu par saviem vecākiem, vecvecākiem un viņu ģimenēm uzzināju dažās minūtēs. Izrādās, ka no astoņdesmit sinagogām izdzīvojusi tikai viena - tieši tā, kuru apmeklēja mans tēvs. Brīnišķīga, spāņu, mauru stilā. Es tur stāvēju tāpat kā kādreiz tēvs un tā raudāju, ka kalpotājs pat apjautājās, vai nevajag kā palīdzēt.
Daudzas svarīgas lietas dzīvē notiek nejauši. Bērnībā sapņoju kļūt par arheologu, bet kļuvu par mūziķi. Nejauši arī uzzināju, ka mans tēvocis (vectēva brālis) bija viens no izcilajiem XX gadsimta vijolniekiem, savulaik no cariskās Krievijas ticis studēt Vācijā un vēlāk bija Ņujorkas filharmoniķu koncertmeistars un diriģenta Toskanīni asistents. Viņa vārdā nosaucu vijolnieku konkursu.
Vadāt orķestrus Berlīnē un Bogotā (Kolumbijā), pasniedzat meistarklases Itālijā, Kanādā, Ķīnā. Kur dzīvojat?
Frankfurtes un Parīzes Šarla de Golla lidostā. (Smejas.) Man, protams, ir dzīvoklis Izraēlā, kur pavadu 80 dienas gadā. Tā ir mana vienīgā iespēja satikties ar savām trim meitām.
Kā vērtējat Liepājas simfonisko orķestri?
Pirmoreiz ierodoties pirms pāris gadiem, man iepatikās gaisotne, tā bija brīnišķīga, arī orķestris bija labā formā. Turklāt Liepājā sajutos kā atvaļinājumā: jūra ir desmit minūšu gājiena attālumā no viesnīcas. Piekritu piedāvājumam, taču ieradies konstatēju, ka viss mainījies uz slikto pusi - orķestra sastāvs samazināts, bija bažas par tā turpmāko pastāvēšanu. Taču es arī sapratu, ka šādā brīdī orķestri nedrīkstu pamest. Tas būtu nehumāni.
Kā vērtējat dramatiskās pārmaiņas sezonas vidū?
Mēdz teikt, ka jauna slota tīri slauka. Bet ir jautājums, cik ilgi tā slota slaucīs. Pārmaiņu efektu redzēs vēlāk. Daudz svarīgāka ir ilgstamība. Es saprotu, ka viss notika ļoti strauji: orķestra statusa maiņa kopā ar vadības maiņu. Nekas nav mūžīgs, tomēr Imants Resnis pēkšņu atlaišanu noteikti nav pelnījis.
Kas orķestrim ir visvairāk nepieciešams?
Skaidra nākotnes vīzija. Vai tam pietiek ar provinces orķestra lomu, vai tas vēlas atrast savu seju? Orķestrim jāatrod sava niša. Kaut kas īpašs, šim orķestrim raksturīgs. Piemēram, ar Berlīnes simfoniķiem ierakstījām Šūmaņa uvertīras, kuras neviens iepriekš nebija ierakstījis, un dabūjām vairākas balvas. Bieži estrādes mūzikas koncerti nav īstais ceļš. Tad neviens neticēs orķestra kvalitātei. Ar pašreizējo nosaukumu nekur tālu pasaulē nevarēs tikt. Manuprāt, vajadzētu mainīt orķestra vārdu uz skanīgāku un saprotamāku, piemēram, Kurland Symphony. Tas ir skanīgāk un ar Eiropas pagātnes kontekstu. Vajag padomāt par starptautisku festivālu vasaras sezonā, par starptautisku konkursu, piemēram. Orķestrim nepieciešams Liepājas sabiedrības atbalsts. Tāds, ko jūtu Bogotā, kur cilvēki lepojas ar savu orķestri, koncertus regulāri pārraida nacionālajā televīzijā, bet iedzīvotāji valkā T krekliņus ar orķestra simboliku.