Laikā, kad ASV un Krievijas prezidenti un armiju - tās samērā nesen bija pretinieces pēc definīcijas - virspavēlnieki tiekas draudzīgās sarunās, kreklos izmetušies, pusdienās aiziet uz tuvējo restūzi ieēst bulciņas un nododas tādām tēmām kā amerikāņu vistu eksports uz Krieviju, varētu šķist, ka nu gan viss ir citādi. Un tad atskanēja modinātāja zvans: beidziet sapņot! Tieši tā - par modinātāja zvanu - šo skandālu nosaukusi Monterrejas Starptautisko studiju institūta pētniece Anna Vasiļjeva. Un pamodušies esam turpat, kur iemigām, - ka starp Krieviju un ASV, kas zināmā mērā simbolizē rietumu pasauli, turpmāk būs saskaņa un harmonija. Nē, nebūs. Varbūt piesardzīga sadarbība, bet ne vairāk.
Krievijas premjers un kādreizējais spiegs Vācijā Vladimirs Putins reiz sacīja, ka padomju seriāls par spiegu Štirlicu, kurš iefiltrējies pašos nacistu valsts sirds kambaros, savulaik ieprogrammējis veselu padomju jaunatnes paaudzi. Nu amerikāņu FIB ievācis saujiņu ieprogrammēto Štirlicu ražas, bet būtu naivi domāt, ka nu gan krievu izlūkošanai iecirsts liels robs. Sevi cienošā, neatkarīgā valstī tam gan bija jānotiek, jo ir cūcība izlikties par jaukiem priekšpilsētas pārīšiem, kas kaimiņiem sniedz padomus hortenziju kopšanā un suņus kakina tikai tam paredzētās vietās, bet faktiski būt nelegāļiem, kas dzīvo ar svešu identitāti, viltotiem dokumentiem, saņem naudu no spiegu tīkla kurjera un tamlīdzīgi.
Pieredzes bagātie Amerikas izmeklētāji nav pat pacentušies visu šo 11 censoņu pulciņu apsūdzēt spiegošanā vai slepenas informācijas iegūšanā. Ja piedabūs «putniņus dziedāt», labi, ja ne - Dievs ar to! Pietiek ar kriminālapsūdzībām konspirācijā, dokumentu viltošanā un naudas atmazgāšanā, lai iesēdinātu līdz pat 20 gadiem. Vai tas notiks, nav tik droši. Krievija jau atzinusi ielidojušos nelegāļus par saviem pilsoņiem, un tikpat labi var būt, ka tie tiks izdoti Maskavai, kur kļūs par respektabliem pasniedzējiem kādā no veco čekistu jaunajiem institūtiem, un dabūs dāču Komarovā.
Tā ka stāsts nav par «sliktajiem viņiem» vai no sērijas «kā gan tā var». Lai nu kam, bet latviešiem ar mūsu spiegu vēsturi no pēcrevolūcijas padomju razbainieka un shēmotāja Operputa, kurš dzimis kā Upentiņš, līdz pat baltajai apkaklītei un dubultaģentam Imantam Lešinskim, nepiemirstot pa vidu veselu leģionu Ļeņinam, Dzeržinskim un Staļinam uzticīgo etnisko latviešu virsnieku, pirkstu kratīt neklājas.
Blakus hrestomātiskajai vecākajai profesijai spiegošana noteikti cīnās par to pašu nomināciju. Ne velti spiegus mēdz nicīgi lamāt par prostitūtām, savukārt visādā ziņā izmanīgas meičas ir pastāvīga derīgas informācijas vākšanas komponente. Tā tas ir bijis un būs, un, nenoliedzot slepenošanās derdzīgumu un pērkamības amorālumu, par spiegošanu jāsaka tas pats, ko Flobērs teicis par prostitūcijas jēdzienu - ka tas ir «sarežģīts un daudzslāņains». Vienvārdsakot stāsts ir par reālistisku pieeju pasaulei, kurā dzīvojam, un politikai, kas mums jāformulē un jārealizē.
Kas attiecas uz pasauli, dzīvojam blakus politiski defoltējušam un nodomos necaurredzamam milzenim, kura uzvedībā pat galvas transplantācija (Putina reāla nomaiņa ar Medvedevu vai kādu citu) uzreiz neko radikāli nemainītu. Sāktās kustības (kopš 1917. gada; amerikāņi ar 1947. gadā dibināto CIP atpaliek krietni) inerces un saklonēto Štirlicu masas dēļ to efektīvi un operatīvi nespēj apturēt ne Medvedevs un pat ne pašreizējo jezgu formāli sataisījušais Ārējās izlūkošanas dienests, par Manhetenas Federālo apgabaltiesu nemaz nerunājot.
Krievijas demokratizāciju mūsdienu Rietumu izpratnē vajag turēt prātā, kaut strauji un pārliecinoši tur maz kas ir ietekmējams. Kā atsvars tam ir atvieglojums, ka arī pretējā virzienā ir iebrauktas pamatīgas rises un mums nav nekas sevišķi jauns jāizdomā rietumnieciskas, tiesiskas un pilsoniskas valsts un politikas izveidē.
Tas gan nenozīmē, ka varam atļauties miegainību. Ne NATO, ne ES alternatīvas nav, tomēr tā nav arī panaceja, brīnumzāle, kas izdziedēs no visām kaitēm, kā to lieliski un rūgti pierāda mūsu nesenā vēsture. Patiesi nacionāla, neatkarīga valsts ar pamatoti lepniem pilsoņiem nekādā ziņā neiet kopā ar valsts nozagšanu. Vārdi «saimnieks» un «oligarhs» ir antonīmi - to savienojums ir neiespējams. Mēs neiespaidosim to, kā pasaule griežas, tomēr mēs varam ietekmēt to, kā mēs šai pasaulē dzīvojam.