Abi ar operatoru aizbraucām uz Valdlaučiem. Pusdienlaikā uz ielas sastapām vairākus iereibušus vai paģiru māktus vīriešus, kuros mūsu parādīšanās izsauca neviltotu interesi. Vīri arī labprāt stāstīja par saviem atstarotāju nēsāšanas paradumiem. No Germana teiktā gan saturu nācās lobīt ar zināmu piepūli, bet tik daudz sapratu, ka viņš pa dienu atstarotāju nenēsā, jo ir taču gaišs, bet vakarā vienmēr uzliekot. Policija ne reizi neesot viņu pārbaudījusi, ir atstarotājs vai nav tā. Andrejs, kuram mūsu sarunas brīdī arī atstarotāja nav, apgalvo, ka vakarā vilks citu virsjaku, kurai tas esot. Viņu reiz notriekusi mašīna, kaut atstarotājs bijis. Otra mūsu sastapto cilvēku kategorija ir kundzes gados. Ernas kundzei atstarotāju nevajagot, jo viņa pa vakariem nav uz ielas: «Tagad apmetīšu līkumu, un atkal mājās. Es nekur neeju, kur vecs cilvēks var staigāt.» Arī Zenta vakaros uz ielas ir reti. Viņa pauž viedokli, ka riteņbraucējiem gan ar mazu atstarotāju nepietiek - esot bijis gadījums, ka braukuši ar mašīnu un tikai pēdējā brīdī ieraudzījuši velosipēdu ar mazu gaismiņu.
Sastopam arī Arvīdu, kurš ir pie stūres, bet avārijas situācijā ar pēdējā brīdī ieraudzītiem gājējiem nav nonācis. Trīsreiz nospļaujoties pār plecu, viņš stāsta, ka bez atstarotāja cilvēku uz ceļa faktiski nav iespējams ieraudzīt, jo lielākoties tiek braukts ar tuvajām gaismām. Arvīds saka, ka atstarotājiem vajadzētu būt plašāk pieejamiem veikalos un kioskos. Atstarotāja nav arī Guntim, tas esot pie citām drēbēm: «Bija kaut kāda akcija, man to uzdāvināja, bet tagad nenēsāju. Ja nav drēbēs iestrādāts, visu laiku traucē, krīt nost, aizķeras.» Toties, kad Guntis brauc ar divriteni, tas esot aprīkots ar mirgojošām gaismām.
Sarunas Valdlaučos notika vietā, kur ietve no brauktuves atdalīta ar barjerām. Taču turpat netālu netrūkst daudz bīstamāku ceļa posmu, un tur nu bez atstarotājiem neiztikt.