DnB Nord bankas analītiķis
G20 norādījis uz vienu no galvenajām problēmas saknēm, taču tas nenozīmē, ka tā tiks izravēta, jo ietekmēšana notiks ar pirksta pakratīšanu. Bet G20 vismaz godīgi runā par galveno pasaules finanšu sistēmas nestabilitātes cēloni. Savukārt eirozonas politiskie līderi Vācijas ietekmē turpina izlikties, ka galvenā problēma ir fiskālās disciplīnas trūkums. Tā dažviet ir saasinājusi krīzes izpausmes, kā tas notika arī Latvijā, taču, kā pierāda Īrijas piemērs, arī budžets ar pārpalikumu var neglābt no ļoti lielām problēmām, ja privātajā sektorā veidojas aktīvu cenu burbulis.
Valstis, kuras iepriekšējos gados veidojušas pārāk lielus uzkrājumus un kuru parādnieki tagad iekūlušies maksātspējas problēmās, nevēlas mainīt uz eksporta veicināšanu balstīto izaugsmes modeli. Latvija varētu kaut tūkstoš gadu eksportēt vairāk, nekā importē, un nevienam tas neradītu īpašas neērtības, ar Vāciju un Ķīnu ir citādi, to ekonomikas ir pārāk lielas, un to nesabalansētība rada lielus sarežģījumus pārējai pasaulei.
Vācijas ietekme eirozonā ir lielāka nekā Ķīnas ietekme pasaulē. Ar Ķīnas rīcību jau ilgstoši neapmierinātas ir ASV, arvien lielāku diskomfortu izjūt arī citas jaunattīstības valstis. Ķīnas centieni turēt zemu juaņas kursu bremzē ekonomikas atkopšanos ASV, uz ko tā reaģē ar t. s. kvantitatīvajiem pasākumiem, kurus dažkārt neprecīzi sauc par naudas drukāšanu, tas savukārt veicina spekulatīvas kapitāla ieplūdes un valūtas kursu celšanos, piemēram, Brazīlijā.
Cerības vieš tas, ka Ķīnas īstenotā politika nav nepārprotami visas Ķīnas sabiedrības interesēs. Tā palīdz lielajiem eksportētājiem, bet padara nabadzīgāku sabiedrību kopumā. Varbūt Ķīna turpinās turēt fiksētu juaņas - dolāra kursu, taču tad straujāk celsies cenas Ķīnā un uzkrāto dolāru pirktspēja šajā zemē samazināsies. Izdevīgāk būtu bijis ieguldīt naudu pašas Ķīnas attīstībā vai to vienkārši iztērēt, veicinot iekšzemes pieprasījuma kāpumu.