No 30 paliek četras
Patlaban Audzišiem pieder divas no četrām Latvijā palikušajām gotiņražotnēm, un piektdien Skrīveru saldumos noslēdzas ražotnes rekonstrukcija, kas prasījusi 400 tūkstošus latu, bet pretī devusi produktu dažādību un nopietnu iespraukšanos saldumu tūrisma nišā. Audziši biznesā ir kopš 1992.gada un sāka visu ar Dimdiņu kāpostiem. Biznesu viņi bīdījuši, pamatojoties uz to, ko katrs mācējis - abi absolvējuši Lauksaimniecības universitāti, Ivetas vecāki jau gadiem audzējuši kāpostus, tādēļ vispirms bijuši tie. Savukārt Normunds visu bērnību pavadījis Lizuma gotiņu ražotnē un tad, kad tā bankrotējusi, sapratis, ka šīs zināšanas nevajadzētu laist postā. 80.gados Latvijā bijuši savi trīs desmiti gotiņražotņu. No piena un cukura vārītie saldumi ēsti krietni tālu aiz LPSR robežām. Līdzīgi kā ar šprotēm, arī ar Latvijā ražotajām gotiņām labu laiku vēl pēc neatkarības atgūšanas izdevies spēlēt uz nostalģiskas nots. Zināmā mērā tas, kas palicis no gotiņas aizgājušo laiku godības, vēl arvien vietējiem ražotājiem palīdz gūt eksporta galamērķus. Piemēram, vācu lielveikalu ķēdes, kurās ieraduši iepirkties krieviski runājošie, min I.Audziša. Patlaban Saldus Pārtikas kombināts ražo 16 veidu gotiņas, Skrīveri un Lizums kopā - deviņus veidus, bet ceturtais no spēlētājiem, Daugavpils Antaris, ražo septiņu veidu gotiņas.
Baltijā un Rietumos
Tomēr ar gotiņām vien šodien nepietiek, tādēļ pilnīgi visi tirgū paralēli bīda arī citus kārumus. Antaris savus cepumus, Saldus lepojas ar svaigi ražot sākto smiltsērkšķu marmelādi, bet Skrīveru saldumi - ar Aspasia sērijas īrisu, marcipānu, nu arī plūmēm un aprikozēm šokolādē. Ar Latvijas tirgu nav gana, tādēļ eksportē visi. Saldus galvenokārt uz Lietuvu un Vāciju, daugavpilieši - uz Lietuvu, Skrīveri un Lizums - uz Lietuvu un Igauniju. Patlaban Audzišu saldumu biznesa eksports sasniedz 15-17%, tomēr iecerēts to audzēt, attīstot iestrādes Vācijā un Grieķijā.
Idejas viņi smeļas galvenokārt biznesa izbraucienos. Izlūkojot Šveices šokolādes ražotnes, radās doma par kājas ielikšanu saldumu tūrisma nišā. Skolēnu grupas Latvijas gotiņražotnēs nav nekas jauns, tomēr Audziši nu Skrīveros ierīkojuši veselu darbnīcu. Tur ir mazliet no gotiņu muzejam piedienošiem atribūtiem (etiķešu retrospekcija, vēsturiski foto), arī «ķinītis par ražošanu», vieta rokas iemēģināšanai konfekšu saiņošanā, marcipāna vai īrisa figūru veidošanā, saka Normunds. Saldumu darbnīca ir viņu tiešā mārketinga instruments, un ar to Audziši iecerējuši piesaistīt ne vien skolnieku grupas, bet arī ģimenes ar bērniem, dzimšanas un vārda dienu svinētājus un spriež, ka grafiks būs pilns ik dienu, jo zvanu jau patlaban netrūkstot. «Cilvēki daudz vairāk sākuši ceļot pa Latviju, un domāju, ka arī mēs to izjutīsim,» saka I.Audziša.
Tomēr ar rokām
Saldumu darbnīca kopā ar nopirktajām marcipāna un īrisa ražošanas iekārtām, katliem un dzesēšanas sistēmu gotiņu ražošanai ir viena trešdaļa no uzņēmuma šogad noslēgtajām investīcijām. Otra aizgājusi, lai uzņēmums iegādātu tagadējās ražotnes ēkas, bet trešā - lai labiekārtotu apkārtni un savestu kārtībā infrastruktūru. Vaicāti, kādēļ modernizācijas vārdā nav automatizēta ražošana, Skrīveru saldumu saimnieki iebilst - gotiņu taisīšanā mašīnām nav vietas. Jau pierādījies, ka tikai roku darbs spēj novērst saldās masas ātru kristalizēšanos, tādējādi arī - gotiņu ātrāku sacietēšanu. Gan Skrīveri, gan Lizums strādā pēc pasūtījuma, tādēļ veikalā parasti nonāk tās pašas, otrās vai trešās dienas gotiņas. Tālākais jautājums ir par to, cik ilgi tās nostāv plauktos. Otrajā nedēļā tām parādās viegla garoziņa, bet iekšā vēl arvien ir mīksts. Tās arī esot pircēju iemīļotākās. Cieto gotiņu cienītāju esot tikai ap 5-10%, tiem derēs pāris mēnešu vecas gotiņas, skaidro N.Audzišs un iesaka savu recepti - pielikt gotiņu kafijai, būšot piens un cukurs vienlaikus.