Lai gan ASV spēku Afganistānā komandieris ģenerālis Stenlijs Makristals ir prasījis 40 tūkstošus karavīru, Obama, visticamāk, būs izvēlējies mazāku skaitu, lai kaut daļēji izpatiktu aizvien lielākajai savu tautiešu daļai, kurai visa tā austrumu padarīšana šķiet jo dienas, jo aizdomīgāka.
Pirmām kārtām amerikāņi sāk šaubīties, vai afgāņu draugi viņiem tiešām ir draugi. Šādu šaubu simbols ir Afganistānas prezidents Hamīds Karzajī: te viņš tiek pie amata iešķībās vēlēšanās, te valsts pārvaldes reformas smagi buksē, te atkal viņa tuvs radinieks un provinces pārvaldnieks izrādās narkobarons. Amerikāņiem tik tradicionālais entuziasms noplok. Izrādās, ka puspasaulei, kurai viņi cenšas palīdzēt, vesels komplekts «vispārcilvēcisku» vērtību nemaz nešķiet tik pašsaprotams. Tad vēl klāt nāk lielā mērā tieši pašreizējās karadarbības provocētie pašmāju teroristi, kas ne tikai plāno un realizē varas darbus Amerikā, bet rekrutē pat veselas ASV iedzīvotāju vienības, piemēram, cīņai pret pašu amerikāņu atbalstītajiem Etiopijas spēkiem Somālijā. Tad vēl pamazām vien briestošais skandāls sakarā ar izmeklēšanu Apvienotajā Karalistē, kur bijušais premjers Tonijs Blērs atzinies, ka 2002.gadā būs tomēr samelojies un pārspīlējis izlūkdienestu datus par Sadama Huseina draudiem.
Zudušo ilūziju sarakstu varētu krietni turpināt, un ir skaidrs, ka gan amerikāņi, gan eiropieši, latviešus ieskaitot, gribētu tikt no Afganistānas laukā jo drīzāk, jo labāk. Tomēr vienkārši ņemt un aizbraukt nevar kaut vai Latvijas TV rādītā puišeļa Alī dēļ, kam mūsu karavīri samācījuši Latvijas himnu. Ja Taliban pašreizējā situācijā tiktu pie teikšanas, par dziedāšanu tam Dievam, kuram jāsvētī Latviju, labi vis neklātos. Un ne jau Alī vien.