Svētdienas vakarā, skatoties TV3 raidījuma Nekā personīga sižetu par biedrības Ideju forums e-bibliotēkas slēgšanu, gara acīm redzēju savu ķīmijas skolotāju. Viņš savus skolēnus dalīja ar ķīmiskas reakcijas nepielūdzamību: tajos, kas ķīmiju saprot, un profānos. Vērojot, kā raidījuma kadri nomaina cits citu gan rādot cienījamu autoru, kas kaunīgi kamerai griež muguru, jo nevēlas «sadarboties» ar e-bibliotēku, gan dzirdot atskaņoto izdevējas nervozi pacelto balsi, kas nevēlas «solidarizēties» un ļaut lasīt grāmatas par velti, gan arī redzot e-bibliotēkas darboņa lepni izriestās krūtis par savu ģeniāli nepārkopējamo ideju, pārņēma savāda sajūta. Tā, iespējams, jutās arī skolotājs Akermanis, kad klausījās tikai «profānam» saprotamā loģikā balstītos secinājumus.
Starptautiskā autortiesību prakse jau ilgu laiku precīzi noteic, ka nevienu autora darbu bez tā atļaujas nedrīkst izmantot nekādā formā - ne elektroniskā, ne digitālā, ne drukātā, ne audio, ja vien tas vairs nav aizsargāts, proti, pagājuši 70 gadi kopš autora nāves. Pretējā gadījumā darba izmantotājam ir jāiegūst autora atļauja darba izmantošanai, turklāt šie nosacījumi attiecas arī uz darbiem, kurus izmanto izglītības vai labdarības nolūkos. E-bibliotēkas darbība jau no sākta gala bija pilnīgā pretrunā ar šo postulātu, ko pārzina ikviens sevi cienošs izdevējs un autors. Autortiesību aģentūras Andrew Nurnberg Associates Baltic paspārnē šobrīd atrodas vairāki desmiti tūkstoši autoru, kuru tiesības tā pārstāv Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Ukrainā. Pagājušā gada novembrī e-bibliotēkas interneta vietnē tika izvietoti turpat simt mūsu pārstāvēto autoru darbu bez atļaujas. Nebija pat mēģinājumu tādu iegūt! E-bibliotēka neuzskatīja par vajadzību izņemt šos darbus no aprites savā vietnē arī pēc vairākkārtējas prasības no autortiesību aģentūras puses (turklāt nemitīgi papildinot savus krājumus). Tāpēc mēs vērsāmies pie Ekonomikas policijas pēc palīdzības, lai aizsargātu mūsu autoru ar likumu noteiktās tiesības. Pēc vairākus mēnešus ilgās sadarbības ar Ekonomikas policiju, interneta vietne beidzot tika slēgta.
Protams, Latvijā stiķētās e-bibliotēkas projekts pasaulē nav nekāds novatorisms. Un arī fakts, ka šādi darboņi, kas cenšas apiet jeb ignorēt autoru tiesības, tiek saukti pie atbildības, nav nekas jauns. Savā laikā līdzīgu riņķa danci piedzīvoja gan lielais informācijas magnāts Google, gan arī Amazon.com, kad tiesu zālēs vēlreiz tika izcīnīta cīņa par to, ko tad īsti nozīmē autora tiesības. Vienkāršojot, tās nozīmē gaužām parastu lietu - autoram ir tiesības atteikties no sava darba izvietošanas digitālajā telpā, lai arī kādi būtu autora apsvērumi. Amerikāņu autoram Džonam Grišamam un japāņu autoram Haruki Murakami ir tiesības attiekties izvietot savus darbus digitālajā telpā, vai tā būtu angliski vai latviski lasoša vide. Kad Spānijā sākās līdzīga privātā iniciatīva, lai vienā vietnē apvienotu visus izcilākos spāniski rakstošos autorus, viens no mūsdienu ievērojamākajiem spāniski rakstošajiem autoriem Mario Vargass Ljosa atteicās tai pievienoties, jo tāda bija viņa izvēle. Tāpat viena no nozīmīgākajām autortiesību aģentūrām pasaulē Carmen Balcells Agencia Literaria neļāva izmantot šai vietnei Kortasāra un Markesa darbus.
Turpretī igauņu un lietuviešu izdevēji neizpratnē mulst, vaicāti komentēt šo klajo autortiesību ignorēšanu, ar ko nodarbojas Latvijā mītošā e-bibliotēka, jo, tāpat kā Latvijā, arī Igaunijā un Lietuvā daudziem izdevējiem pieder tiesības uz grāmatas rediģēto tulkojumu, un tikai pašu īpašnieku ziņā ir izlemt, ko iesākt ar tiem nākotnē.
Mani priecēja fakts, ka e-bibliotēka bija noslēgusi līgumu ar dažiem autoriem, kas neiebilda pret savu darbu izvietošanu šajā vietnē. Diemžēl tā nebija šīs organizācijas ierastā prakse! Daudz iekārojamāka līdz nesenai pagātnei viņiem šķita «labdarība» uz citu rēķina - ieskenēt grāmatu un stāstīt latviešu TV skatītājam, ka ļaunais izdevējs, sajutis konkurences smaku, meties pie tiesībsargājošām instancēm pēc palīdzības. Taču par kādu gan konkurenci šajā gadījumā var runāt, ja izdevējs (un ne tikai Zvaigzne ABC, bet turpat ikviens Latvijas izdevējs!) ieguldījis vairākus tūkstošus grāmatas tapšanā, savukārt e-bibliotēka, iespējams, ieguldījusi 10 latu grāmatas nopirkšanā un vēl pāris santīmu, lai to ieskenētu! Par kādu konkurenci digitālajā vidē var runāt, ja latviešu izdevējs maksā autoriem atlīdzību, atsevišķi par to vienojoties ar autortiesību pārstāvi, turpretim e-bibliotēka slēpjas aiz lētiem saukļiem un, pieķerta nodarbojamies ar elektronisko pirātismu, gaužas par sazvērestības teorijām, kas tiek vērptas tai aiz muguras.