Es neesmu politiķis, īpaši negribu to komentēt. Bet, neapšaubāmi, šobrīd ir ne to labāko attiecību periods, ceru, ka tas drīz beigsies. Bizness no tā cieš. Mēs nodarbojamies ar biznesu gan Krievijā, gan Rietumos un esam īpaši ieinteresēti, lai valstu attiecības būtu normālas.
Ir sajūta, ka pārskatāmā nākotnē attiecības var uzlaboties? Vai abām pusēm ir vēlme normalizēt situāciju?
Es domāju, ka vēlme neapšaubāmi ir, taču ir liels savstarpējas izpratnes trūkums, domāju, ka abas puses - ja runājam par Rietumiem un Krieviju - slikti saprot viena otru; pēdējos gados, manuprāt, nav bijis normāla savstarpējā dialoga. Šajā - kontaktu un dialoga uzturēšanas - kontekstā netiek novērtēta arī biznesa nozīme. Ir sakrājies ļoti daudz mītu, aizvainojumu, emociju, kas vedina uz konfliktu, kaut man liekas, ka racionālu argumentu konflikta uzturēšanai ir mazāk nekā emocionālu.
Hilarija Klintone nesen izteicās, ka vissvarīgākais šobrīd Rietumu attiecībās ar Krieviju ir uzturēt pastāvīgu dialogu.
Es arī tā domāju. Es ļoti daudz laika pavadu Rietumos. Pirms ierašanās Latvijā biju ASV, Lielbritānijā, Austrijā. Attiecību uzturēšana ir viens no mērķiem. Daudz runājam, cenšamies uzturēt pastāvīgu dialogu ar mūsu Rietumu partneriem. Domāju, ka labas biznesa attiecības veicina arī labāku savstarpējo sapratni starp valstīm.
Kā šis starptautiskais pretnostatījums, sankciju un noteiktu preču moratoriji ietekmē dzīvi Krievijā, tostarp nabadzīgāku iedzīvotāju vairākuma attieksmi pret turīgākajiem?
Krievijā tiešām ir ļoti daudz mītu par bagātajiem. Tā ir pareizticīgo, nevis protestantu sabiedrība, tāpēc attieksme pret turīgumu atšķiras no tās, kāda ir Rietumos, tostarp Latvijā. Tāpēc Krievijā diemžēl attieksme pret turīgajiem tradicionāli ir netaisnīgi slikta, un tas īpaši nemainās.
Izskatās, ka rietumvalstīs to neņem vērā, ieviešot sankcijas.
Tur arī daudz ilūziju. Es domāju, ka daudz ilūziju ir abās pusēs. Būtiskākais, par ko mēs, uzņēmēji, esam vienmēr iestājušies un iestājamies, - ir ārkārtīgi kontrproduktīvas jebkura veida sankcijas pret privāto biznesu, jo tas apdraud dialoga iespējamību, nekādā veidā neietekmē valsts īstenoto politiku, grauj to sabiedrības daļu Krievijā, kas manā skatījumā ir visvairāk uz Rietumiem orientēta. Es negribu komentēt sankcijas attiecībā uz valsts kompānijām, tas nav mans jautājums, bet, kas attiecas uz privāto biznesu, es neapšaubāmi esmu krass pretinieks šādām lietām. Privātbizness nodrošina, ka valsts kļūst daudz normālāka. Ja Rietumi vēlas redzēt Krieviju kā demokrātisku, plaukstošu valsti, privātbiznesa likvidēšana to noteikti neveicina.
Teicāt, ka daudz ceļojat, uzturat biznesa kontaktus. Kāda ir Rietumu uzņēmēju attieksme pret jums?
Kas attiecas uz mani, maniem partneriem, mēs arī, neapšaubāmi, saskaramies ar problēmām Rietumos, bet redzu, ka tās ir pārvaramas. Kas attiecas uz banku jomu, šodien kā Krievijas banka vispār neredzam sadarbības problēmas ar mūsu Rietumu partneriem. Izņemot kādas pāris banku, kas ar mums pārstājušas strādāt. Bet kopumā ir absolūti normālas darba attiecības. Citās jomās, kurās darbojamies, protams, ik pa brīdim rodas kādas problēmas, bet tās pamatā ir informācijas trūkuma dēļ; kopumā situācija ir normāla.
Arī vairākas mūsu bankas strādā ar Krievijas klientiem...
Paldies dievam!
...redzam, ka ir krietni daudz Krievijas uzņēmēju, kas savu naudu labprātāk glabā kādā no rietumvalstīm.
Arī mums ir banka Amsterdamā, tur daudz Krievijas klientu. Taču jāsaka, Krievijas pilsonim šobrīd atvērt kontu rietumvalstīs ir liela problēma. Es uzskatu, ka tas ir slikti un negodīgi, taču tāda ir situācija. Londonā, ja no ielas ienāc bankā ar Krievijas pasi, kontu atvērt nav iespējams.
Cilvēki no Krievijas ierodas ar savu naudu, grib glabāt to Rietumos, bankām tā kā vajadzētu būt ieinteresētām šādos klientos.
Kapitālam nav robežu - būtu tikai normāli, ja ir iespējas glabāt naudu tur, kur gribi. Tas, ka normāliem Krievijas uzņēmējiem neļauj atvērt kontus, nav īpaši vieda politika, bet tāda tā ir...
Latvijā mēdzat būt bieži. Tas saistīts ar to, ka jūsu vectēvs bija latvietis?
Jā, Latvijā esmu bieži. Man šeit dzīvo radinieki, šobrīd būvējam ģimenes māju pie Madonas, ir daudz draugu, esmu Krievijas un Latvijas uzņēmējdarbības padomes priekšsēdētājs.
Latvijā arī esat ieradies biznesa darīšanās?
Nē, atbraucu uz Aleksandra Drēviņa (krieviski - Drevina) un Nadeždas Udaļcovas izstādes atklāšanu Mākslas muzejā Rīgas birža. Man pieder liela Drēviņa darbu kolekcija, šos viņa darbus esmu atvedis uz izstādi.
Jums Latvijā ir kādas biznesa intereses?
Nekādas. Esmu sava tuva drauga Jurija Šeflera īpašumā esošā Latvijas balzāma direktoru padomē, bet tas ir tīri formāls amats.
Latvijā aktīvi darbojas jūsu radītais labdarības fonds Paaudze.
Tā ir vēl viena mana darbības joma, kas ir ļoti svarīga. Īstenojam daudzus labdarības projektus. Tas ir gan atbalsts bērnu medicīnai, gan kultūras sakariem starp Krieviju un Latviju. Domāju, ka Paaudze ir viens no lielākajiem labdarības fondiem Latvijā.
Kas mudināja jūs darboties arī šajā jomā?
Kā saka, naudu uz viņpasauli līdzi nepaņemsi. Nauda ir radīta tāpēc, lai to pareizi tērētu. Ikviens tērē naudu tam, kas tam patīk, ko uzskata par pareizu. Manas dzimtas saknes ir Latvijā, man, protams, gribas palīdzēt šejienes cilvēkiem. Palīdzība bērniem vispār ir svēta lieta, īpaši, ja runājam par bērnu onkoloģiju. Kas attiecas uz kultūras sakariem starp Latviju un Krieviju, es patiesi uzskatu, ka mums ir bijusi kopīga vēsture, lai arī kā to kāds nevērtētu, man ļoti gribētos, un tas saistās arī ar manu izcelsmi, lai Latvija un Krievija viena otru saprastu, nenovērstos viena no otras, lai dažādi, arī gadsimtiem seni aizvainojumi būtu pārvarēti, būtu normālas, labas, labestīgas attiecības. Lai nebūtu nekādu pretkrievisku emociju Latvijā un pretlatvisku - Krievijā.
Vai izjūtat pretlatvisku noskaņojumu Krievijā?
Nē, bet pretkrievisku Latvijā gan.
Tā ir. Arī vairāki mūsu skatuves mākslinieki, mūziķu grupas saņēmušas bargu sabiedrības nopēlumu par koncertēšanu Krievijā.
Protams, tas ir muļķīgi. Es negribu plaši par to izpausties, taču visi tie «anti» uzstādījumi - vienalga, vai tas būtu antikrievu, antiebreju, antilatviešu vai vēl kā, - ir tīrais idiotisms. Man tas ārkārtīgi nepatīk, tā ir kaut kāda drūmo viduslaiku attieksme.
Varbūt tā vieglāk dzīvot - atrodi tikai vainīgo savās problēmās, un nekas pašam nav jāmaina?
Iespējams. Bet tā nav lielas gudrības pazīme.
Saknes tādai attieksmei varbūt ir padomju laikos, kad teica: mums ir slikti, jo tie tur kapitālisti visu laiku grib kaitēt?
Daļēji, domāju, jums taisnība. Ticība sazvērestībai, ka kāds aiz robežas visu laiku traucē, jā, tas ir nacionālās pašapziņas elements, kas Padomju Savienībā tika visai spēcīgi ekspluatēts.
Pieminējāt izstādi. Ne visi Latvijā zina šos māksliniekus, kaut Drēviņš dzimis Latvijā.
Izstādes atklāšana manā skatījumā ir fundamentāli svarīgs notikums. Katrs cilvēks izjūt īpašu labpatiku, kad tiek atjaunots taisnīgums. Piemēram, filmās, kad pareizais, labais varonis soda slikto, tas visiem patīk. Tad, lūk, šī izstāde aizsāk taisnīguma atjaunošanu attiecībā uz divām lielām personībām mākslā. Aleksandrs Drēviņš un viņa sieva Nadežda Udaļcova ir lielākie XX gadsimta 20.-30. gadu Krievijas mākslinieki, kuri Latvijā gandrīz nemaz nav pazīstami. Es uz Latviju mēdzu braukt visu mūžu, bet, kopš pēdējos 15-20 gados izveidojās ciešāki kontakti ar Latvijas inteliģenci, biju pārsteigts, redzot, ka Drēviņa uzvārdu gandrīz neviens nezina. Mani pilnīgi satrieca gadījums pirms kādiem desmit gadiem, kad sarunājos ar vienu latviešu ministru, kuram, cita starpā, ir humanitārā izglītība, un viņš nekad nebija dzirdējis par Drēviņu.
Drēviņš uz Krieviju aizbrauca zēna gados, Latvijā, protams, viņa darbi īpaši plaši nav bijuši pieejami. Tretjakova galerijā ir daži viņa darbi. Bet labākās gleznas glabājās viņa ģimenē, un es tās savulaik nopirku.
Ceru, ka šī izstāde ļaus lielai daļai Latvijas sabiedrības sev atklāt un iepazīt šos izcilos māksliniekus. Maskavā 20.-30. gados bija Drēviņa un Udaļcovas muzejs. Kad viņu arestēja un represēja, to, protams, slēdza.
Un, protams, aizliedza arī viņa darbus, skolā par viņu nestāstīja...
Tieši tā. Tāpēc es gribu izveidot Drēviņa un Udaļcovas muzeju šeit - Latvijā. Viņi to patiesi ir pelnījuši. Es zinu, ka ļoti daudzi latviešu mākslinieki joprojām nav saņēmuši to novērtējumu, ko viņi pelnījuši. Piemēram, joprojām sava muzeja nav vēl vienam izcilam latviešu māksliniekam Gustavam Klucim, kurš arī tika represēts.
Šo mākslinieku liktenis ļoti lielā mērā atspoguļo arī abu valstu vēsturiskos notikumus. To zināšana noteikti veicinās lielāku savstarpējo izpratni starp abām tautām. Jo tie savstarpējie apvainojumi... es arī šādā situācijā jūtos kā barikāžu abās pusēs vienlaikus - dzīvoju Krievijā, bet mana vecvecmāmiņa nomirusi izsūtījumā Sibīrijā, vectēvu nošāva Krievijā. Man liekas, ka savstarpējie apvainojumi itin visā vienreiz ir jāpārvar un jāizbeidz.
Vispār ļoti daudzi pagājušā gadsimta 20.-30. gadu mākslinieki, arī Pimenovs, Samohvalovs, Ļebedjevs, ir palikuši nenovērtēti, maz zināmi, taču, par Drēviņu runājot, var droši teikt, ka visā Latvijas vēsturē nav bijis dižāka mākslinieka. Viņš ir visizcilākais latviešu mākslinieks.
Sanāk, ka viņš ir gan latviešu, gan krievu mākslinieks.
Krievijā dzīvojis latviešu mākslinieks. Un te ir vēl viens aspekts. Es teicu par izstādi kā taisnīguma atjaunošanu attiecībā uz viņu un Udaļcovu, kas arī bija liela māksliniece, tiek dēvēta par krievu avangarda amazoni. Bet tas ir arī jautājums par taisnīguma atjaunošanu attiecībā uz viņa likteni. Tāpat kā gandrīz visi latviešu inteliģenti Krievijā, trīsdesmitajos gados Drēviņš tika arestēts un nošauts. Tāds liktenis piemeklēja arī manu vectēvu tajā pašā laikā Maskavā. Līdz ar to es šo vēsturi uztveru arī ļoti emocionāli. Tad, lūk, ir ļoti jūtams, ka Drēviņš pārstāv divas kultūras. No vienas puses, ilgi dzīvojis Krievijā, sieva krieviete, bet, ja atnāksiet uz izstādi, apskatīsiet gleznas, redzēsiet, cik viņš ļoti protestantiski atturīgs, ārēji vēss, bet patiesībā iekšēji ļoti verdošs. Manā kolekcijā atrodas, manā skatījumā, viņa galvenais, labākais darbs - ziemas autoportrets, tas radīts 1931. gadā. Tas ir fantastisks darbs, redzams, ka tā nav krievu glezniecība, tā ir protestantu glezniecība. Tā tiešā veidā sasaucas ar Rembrantu, lielā mērā līdzīgas tradīcijas ietekmēts autoportrets. Diža māksla. Padomju impresionisms. Ļoti skumjš impresionisms. Bija liela skola, kas pārstāvēja jautru impresionismu, tā saistās ar Sergeja Gerasimova vārdu. Bet Drēviņš bija skumjš, smags impresionists un vienlaikus ekspresionists ar jūtamu ziemeļniecisku, protestantisma ietekmi.
Tik enerģiski stāstījāt par māksliniekiem, ka noslēgumā neizbēgams ir jautājums - vai sen ar to aizraujaties?
Par mākslu interesējos visu mūžu. Kad pirms gadiem divdesmit sāku pelnīt naudu, mākslas darbus sāku kolekcionēt. Padomju laikos, saprotams, naudas tam nebija. Man ir arī unikāla Rīgas porcelāna darbu kolekcija, ļoti augstu vērtēju tādus izcilus latviešu māksliniekus kā Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Sigismunds Vidbergs.