Man, tāpat kā pārējiem līdzbraucējiem, šī valsts bija palikusi sāņus no līdzšinējām tūrisma takām. Pēc atmodas, kad visi ceļi bija vaļā, tie nevilināja uz bijušajām sociālisma valstīm.
Parīze! Spānija! Grieķija! Turcija! Itālija! Nu padomju gados izsapņotās zemes izskrietas. Pat vairākiem lāgiem. Jā, bija jau dzirdēts par skaisto Budapeštu, bet vārds «sociālistiskā» atturēja. Tad vienubrīd jutām - tukšais robs jāaizpilda.
Nav nieka lieta
Un tā septembra pēdējā nedēļā ar ceļojumu firmas autobusu ripināmies uz vīnu dzimteni, Donavas pērli un austrumu Parīzi. Mūs gaidīja daudz neparastu piedzīvojumu, bet arī ne mazums grūtību. Kā nekā mērot ceļu cauri trim valstīm - Lietuvai, Polijai un Slovākijai -, daudzas stundas sēžot autobusā, nav nieka lieta, īpaši cilvēkiem gados, kas mūsu grupā bija vairākumā - divas trešdaļas.
Taču viņus grūtības nebaidīja. Visiem - ņipriem un ne tik ņipriem - bija viena vēlme: izturēt, ieraudzīt, piedzīvot!
Tomēr neatturējos un pajautāju Dzintras kundzei (65) no Rīgas: «Vai izturēsiet?» Atbilde bija negaidīta: «Kas tad man. Es jau esmu azbesta vecene.» Jā, bija padomju laikos tāds plaši pielietots celtniecības materiāls. Tagad gan izrādījies - cilvēkiem kaitīgs. Un cienījamajai seniorei kājas arī vairs nav tik veiklas kā jaunības gados, kad orientēšanās sportā mežu meži izskrieti.
Bet, kas ar azbestu būvēts... Iepazīstot pārējās seniores, nācās secināt, ka visas esam no tā paša materiāla (un, protams, arī kungi). Jo nepilnās sešās dienās izstaigāti un izkāpaļāti neskaitāmi objekti un attālumi.
Īpaši ņipra bija Veltas kundze (73) no Bauskas, kura ne vien spriņģoja grupas priekšgalā, bet speciāli šim braucienam bija sacerējusi dziesmu, kas koši skanēja pa visu autobusu. Muguras sāpes ignorējot, visiem līdzi braši turējās Lonijas kundze (81), bet Anna (68) nebēdāja ne nieka par īslaicīgi pazudušo balsi...
Vai tiks līdz virszemei?
Sākumā neuzveicamas šķita platās kāpnes, kas ved uz krāšņo arhitektūras ansambli - Zvejnieku bastionu. Bet, kad augstums tika uzveikts, atklājās neaprakstāmi skaists skats uz Donavu ar tās septiņiem tiltiem, uz Peštas panorāmu ar pasaules skaistāko parlamenta ēku. Tikpat varonīgi azbesta vecenes turējās vakarā, kad ciemojāmies pie diženākā vīndara Tokajas reģionā.
Pēc septiņu šķirņu vīna degustēšanas pagrabā 38 metru dziļumā mūsu gide Alda ar bažām vēroja savus ganāmos: «Vai tiks līdz virszemei?» Par laimi, viņas bažas bija veltīgas.
Gluži tāpat nākamajā vakarā notika neticamais: pēc jautras vakariņošanas nacionālajā krodziņā vēl spējām nokļūt augstajā Gellerta kalnā, lai tuvumā aplūkotu ungāru svētumu - Brīvības statuju, sievietes tēlu, kas augstu virs galvas tur palmas zaru. Prieks par redzēto pārspēja nogurumu un sāpošās kājas.
Savaņģot smuku maģāru
Taču nekļūdīšos, sakot, ka vislielāko prieku mūsu ceļojuma laikā piedzīvoja Helēna, kura sev bija uzdāvinājusi lielisku velti - 75 gadu jubilejas svinības Budapeštā. Saņemt piemiņas velti no ceļojumu aģentūras Impro ar gides rokām un mīļotā vīra Aleksandra buču Budapeštas vissvētākajā vietā - Varoņu laukumā, kur uz visiem labvēlīgi nolūkojas visi Ungārijas karaļu tēli, - kaut ko tādu var piedzīvot tikai retais.
Šie aizkustinošie brīži turpinājās arī vakarā krodziņā pie brāļiem Lazariem pēc zirgu izrādes noskatīšanās, klausoties jubilārei veltītajās čigānu ansambļa melodijās.
Ko vēl azbesta vecenes darīja Ungārijā? Peldējās termālajos minerālūdens baseinos klinšu alā Miškolcā un Sēčeņos Budapeštas centrā, vizinājās ar kuģīti pa Donavu un vēroja Budapeštu vakara rotā. Un pat savaņģoja smuku maģāru, kurš turklāt runāja latviešu valodā, pavadīja un uzmanīja mūs, palīdzēja sazināties ar tautas brāļiem, atklāja savas zemes burvību, tās vēsturi un brīvību mīlošo garu.
Siltummīļiem apkure dārga
Bet kā savas dienas vada Ungārijas seniori? To palūdzu pastāstīt vienu no viņām - Ivetu Šipko, mūsu Budapeštas gidi. Viņa pirms gadiem trīsdesmit ieradusies šeit mācīties, ieprecējusies, tagad strādā par koncertmeistari Operā.
Taču latvietību un sakarus ar dzimteni Iveta nav zaudējusi, bieži ciemojas pie mātes Siguldā. Arī dēls Ervīns ar mums sarunājās latviski, braucienā ar kuģīti pa Donavu komentējot garāmslīdošos objektus.
Bet seniori Ungārijā saņem apmēram tikpat lielu pensiju kā mūsējie, tikai tur tā lielā mērā atkarīga no darba stāža. Arī dažas piemaksas valdība piemetot. Vislielākās raizes senioriem sagādājot lielie izdevumi par apkuri, kas sasniedzot pat 100 eiro mēnesī. Jo raugi - siltummīlis ungārs nav ar mieru ziemu pārlaist telpā, kur temperatūra ir zemāka par 24 grādiem.
***
Lai nu kā, bet mana mīļākā pilsēta, kur atgriezties, tagad vienmēr būs Budapešta. Kaut tik nu vēl azbesta pietiktu!