Tāpat kā citi _Karjeras Dienas_ rubrikas _Es - uzņēmējs_ varoņi, arī _Baba_ ir jauns uzņēmums, tāpēc pirmos soļus eksportā ar lielāka projekta starpniecību tas vērtē kā izdevību, ko nevarēja laist garām.
Būs dabiskā atlase
Klusā Baznīcas iela līdz ar Babas un pāris citu līdzīgas gaisotnes vietu parādīšanos kļuvusi dzīvāka, stāsta Sinda. Ideja par nelielu drēbju, rotu un dizaina lietu veikaliņu ar radošu elpu un personīgu attieksmi pret apmeklētājiem radusies, braukājot pa ārzemēm. Sinda pati desmit gadu bijusi apavu veikala Carre vadītāja un jau tur īstenojusi pirmās ieceres šajā virzienā. Nejauši iepazīstoties ar triju meiteņu kompāniju no portāla Uzdāvini.lv, visas izrādījās «uz viena viļņa», un dzima veikaliņš Baba. Iecere radās pērnā gada decembrī, «kad visi sāka runāt, ka būs slikti», atceras Sinda. Tad arī tika nodibināta SIA, bet maijā veikals vēra durvis pircējiem. Sinda atzīst, ka krīzes laiks biznesa sākšanai nav tas labākais, taču norūda. «Man arī liekas, ka viss atnāk īstajā laikā. Varbūt man treknajos gados nebija tās sajūtas, ka to varu, kaut kāds klikšķis neaizgāja,» viņa saka.
Patlaban dažādas mākslinieciskas bodītes dīgst viena pēc otras, taču Babu, ja neskaita veterāni Tašu Brīvības ielā, var uzskatīt par vienu no pirmajām bezdelīgām. «Jo vairāk tādu vietu, jo labāk,» smaida Sinda un stāsta, ka ar konkurentiem draudzējas. Ap šādām individuālisma apdvestām vietām sabiedrībā pamazām veidojas sociāls «klubiņš», tomēr jāuzmanās, lai bodīšu skaits būtu proporcionāls pircēju plūsmai, Sinda uzskata. Baba par cilvēku atsaucību nesūdzas, taču Latvijā viņu ir tik, cik ir, tāpēc prieks arī par tūristu interesi. Tirgus likumi gan arī šajā jomā visu saliks vietās. «Domāju, notiks atlase - vieni izturēs, citi... Tā jau tikai liekas, ka tas ir ļoti vienkārši - sēdi tādā smukā vidē un darbojies. Īstenībā tas prasa ļoti daudz darba un negulētu nakšu,» Sinda saka.
Žaketi par Ls 180 - ne
Visas četras Babas īpašnieces ir arī veikala pārdevējas, pīāristes, finansistes un apkopējas. Pēc izglītības - pedagoģe, socioloģe un divas topošas psiholoģes. Savu biznesu sākot, daudz ko apguvušas procesā, īpaši līgumu un grāmatvedības smalkumus. Arī preču izvietošanas teorija no prakses būtiski atšķiras.
Kredītus meitenes vienojušās neņemt, jo «tu zini, ka viss būs labi, bet nezini, cik labi», iztikušas ar saviem un tuvinieku iekrājumiem. Lielākais ieguldījums bijuši 2000 latu SIA dibināšanai, pārējo paveikušas ar minimāliem līdzekļiem un draugu palīdzību, taču tēriņu tāpat sakrājies vairāk, nekā bija plānots. Piņķerīgākais bijusi papīru kārtošana, nepieciešamo atļauju dēļ Baba pagaidām atteikusies no ieceres veikala telpās iekārtot arī kafejnīcu. Pēc izsista loga Sinda citiem iesācējiem ieteic visu uzreiz apdrošināt, taču citu sāpīgu kļūdu neesot bijis. Viegli gan arī nav. «Mācies organizēt savu laiku - no rīta līdz vakaram pa punktiem.»
Sākumā Baba noskatītus tērpu un rotu māksliniekus uzrunāja pati, tagad jāmācās teikt «nē», jo mākslinieki nāk paši un daudz. «Cenšamies ņemt to, kā nav citur, pievēršam uzmanību kvalitātei, skatāmies arī pēc cenas kategorijas,» Sinda min preču izvēles kritērijus. Mākslinieku darinājumi, protams, nav lēti, bieži nākas sastapties arī ar viņu neizpratni, kāpēc veikals negrib tirgot žaketi par 180 latiem, bet Baba pārdod arī rūpnieciski ražotas lietas ar rozīnīti, jo, «kā zinām, ar vieniem māksliniekiem galīgi nevarētu pavilkt». Apmeklētājiem iepatikušās arī radošās darbnīcas gan bērniem, gan pieaugušajiem, kurās tiek apgleznotas stikla pudeles, taisītas brošas, turbāni, apgūtas Mārtiņu ķekatu dziesmas, rīkotas afrikāņu kleitu skates.
Kleitas un desas
Kādā tirdziņā Baba sapazinusies ar SIA Ogu maize, kura piedāvāja uzņemties mākslinieku koordinēšanu vērienīgajā projektā, kas paredz ārzemēs izveidot Latvijā ražotas pārtikas, apģērbu un rotu veikalus. Igaunija ir sākums. Uz Tallinu Baba aizvedusi 30 mākslinieku darinājumus - gan to, kas nopērkams pašu bodītē, gan lietas, kas varētu piesaistīt papildu uzmanību, piemēram, linu, keramiku un bērnu preces. Pirmie iespaidi liecina, ka interese ir un būs, vairāk gan par pārtiku, smaida Sinda. Veikala atvēršanas drudzī Babas meitenēm nācies gan komunicēt ar pircējiem, gan naktī skrūvēt plauktus. Šonedēļ plānots braukt un apmācīt pārdevējas, jo «smukumlietas nav tas pats, kas desa, - par tām tomēr kaut kas jāzina». Projekts Babai ir labs ieskrējiens eksporta lauciņā, tomēr pārtikas preču atrašanās vienās telpās ar kleitām mazliet mulsina, tāpēc par tālāku plešanos ārzemju virzienā vēl daudz jādomā, teic Sinda. «Varbūt nonāku pretrunās, bet vienīgais, kas mani izplešoties baida, ir tas, ka tu zaudē to savu personīgo «es», tu nevari visur būt klāt, nespēj visu izkontrolēt,» Sinda atklāj risināmo dilem-mu.