Visi man to saka, ka aitu, kazu un telēnu upurēšana ir par drošību, par dzīvi, par laimību, par maizi katru dienu, par to, lai zemestrīce aiziet garām, par māju svētību, par to, ka veseli bērni, mierīgas vecumdienas sirmgalvjiem, par to, ka...
Šie ir svētki, kuros piedalos nosacīti, drīzāk kā malā stāvoša vērotāja, kas līdz ar citām sievietēm pilsētniecēm sēž, ķerot pie sirds, jūtot līdzi nokautajiem lopiņiem un satraukti meklējot atbildes, nu kāpēc viņi tā dara, lai glābtu savas dvēseles. Asinis pret asinīm.
Šogad bairams, upurēšanas svētki, notika šajās brīvdienās, 6. novembrī. Turki piedalījās rituālajā lopu upurēšanā, vēlāk, mielojoties ar upurdāvanu, svinēja samierināšanos un izlīdzināšanos ar Dievu.
Bairams ir gandrīz tāpat kā kristiešiem Ziemsvētki. Piedošanas un saprašanās laiks, kad arī Stambulas turki dodas uz savām izcelsmes zemēm un novadiem, veic svētceļojumu haca/hadžu, apmeklē radus, dodas uz kapsētām, parunājas ar mirušajiem senčiem un ļoti godina ikvienu vecāku radinieku. Godbijību izrāda ar aizkustinošu rokas skūpstīšanas žestu el ᅢᄊpmek, kad, noskūpstot vecajiem roku, skūpstītājs pieliek to pie savas pieres. No malas patiešām izskatās aizkustinoši. Bairamā musulmaņi kā olimpisko spēļu laikā nekaro, atliek strīdus un prāvošanās, cenšas samierināt strīdošos radus un strīdnieki kaimiņi arī cenšas paklusēt, paspiežot viens otram roku.
Jau labu laiku pirms bairama Stambulā bija lielas teltis, kurās blēja un mēkšķēja. Tajās bija iespēja iegādāties īpaši audzētas aitas, kazas. Daudzi stambulieši bija nopirkuši aunu, aitu, ielikuši mašīnā un tad aizveda to līdz bairama upursvētdienai paganīties pie mājas dārzā. Turpat dārzā aitas tika arī upurētas. Liellopa teļus uz Stambulu neved, līdz tiem paši turki aizbrauc, samaksājot kopējiem par uzmanīšanu, barošanu, pieskatīšanu un labi zina, ka bairamā tieši tas teļš tiks nokauts ar lielu bijību un cieņu, gaļa tiks sadalīta, to ziedos tiem, kuri paši pie gaļas netiek. Nerakstīts likums, ka viens auns nes upuri par vienu personu. Viens upurēšanai izaudzēts auns Stambulā maksā ap 600-800 dolāru. Pilsētā ierīkotas īpašas teltis ar upurvietu, bet pirms pāris gadiem bija šausmas, jo katrs iedomājās kaut kā grib un kur grib, Bosforā ūdens krāsojies sarkans, ka protestējuši paši turki.
Gan manas draudzenes turcietes, gan draudzīgie turki stāsta seno bībelisko stāstu par Abrahāmu un viņa dēlu Īzāku. Stāsts apaudzis ar variācijām, bet doma viena: Dievs vēlējies pārliecināties, ka Abrahāms patiesi ir kopā ar To Kungu, tic viņa Vieniskumam, noliedzot citus dievus, tāpēc teicis - tikai nogalinot savu pirmdzimto dēlu, ticēšu, ka tu mani godā. Abrahāms paņēmis nazi, novietojot uz upuraltāra visdārgāko, kas viņam bijis, kā apliecinājumu patiesai ticībai, pieturējis dēla Īzāka rīkli un bijis gatavs upurēt. Mākslas vēsturē vesela grāmata vien varētu sanākt no ilustrācijām, kā dažādu laiku dažādi mākslinieki attēlojuši šo paļāvības brīdi, kas neļauj palikt vienaldzīgiem vēl joprojām.
«Bet kāpēc kāds vispār būtu jākauj? Dievam nevajag asiņu, bet gan cilvēku dievbijību. Tas ir ļoti sens rituāls.» Kad toreiz Abrahāma roka ar nazi pār Īzāka kaklu tika apstādināta, viņš ieraudzīja krūmos ieķērušos aunu. Upurēja to.
Ko var pārmest, ka upurē aitas? Bija rituāli, kad, lai izpelnītos dievu labvēlību, upurēja jaunavas un pirmdzimtos, tikai ģenētiski vēsturiskā atmiņa ir īsa.
«Vai nevar ziedot, sadedzinot kaut vai puķītes... kaut kā civilizētāk...» ieminos. Pērn dziedātāja Laima Vaikule bija protestējusi pēc bairama, norādot, ka aitu kaušana Maskavā izskatījusies pēc slaktiņa, nevis cieņpilna rituāla.
«Kristieši upurēja pašu Dieva dēlu... Dzīvu jūs viņu krustā piesitāt! Melam Gibsonam var piekrist par filmiņu.» Es neielaižos reliģiskos disputos.
Aitiņām, kaziņām, teļiem aizsien acis. Viņas neredz ne upurlauku, ne upurbedres. Apstājoties aplī ap upuri, vīrieši labu laiku izdzied lūgšanu, kas no malas izklausās tā, kā lieli labie runči maltu mandeļu dzirnavu gaņģus. Tikai tad drīkst kaut, kad upurdzīvnieks ir lūgšanu nomierināts. Pieturot viņu galvas, īpaši prasmīgi kāvēji iegriež kaklā. Asinis iztek guldzēdamas, notek, zeme tās burtiski iesūc. Tas ir sens rituāls, ko seno lopkopju nomadu cilšu cilvēki veica vēl pirms jūdu monoteisma, pirms Muhameda, pravieša, un pirms vispār kāds ko atceras par upurēšanu vēl pirms laiku laikiem.
Latvieši ar' nav bijuši nekādi puķu bērni - mellu gaili Mārtiņos kāva, asinis zemes gariem satecināja, lai ligas neuzsūta, lai bērni veseli, lai izpelnītos labvēlību.
Turki piedalās daudznozīmes rituālos, upurus godājot, nesadedzinot, neaprokot lapsām par barību. Ar nodomu upurētos dzīvniekus ar cieņu sadala: trešdaļu paturot, trešo daļu sadalot radiem un draugiem, trešo daļu atdodot labdarībai. Upurēt skaistāko aunu nozīmē saņemties un upurēt daļu no sevis un sava īpašuma.