«Pateicos visiem, ar kuriem 23 sezonas biju kopā baleta zālē un uz mūsu skatuves, kā arī uz daudzu valstu skatuvēm, un lūdzu piedot, ja gadījies kādu sarūgtināt. Šķiet, ka es ilgošos pēc skatuves un pēc jums visiem, toties tagad varu brīvi rīkoties ar savu laiku, būt vairāk kopā ar saviem tuvajiem un mīļajiem, neuztraucoties, ka vakarā ir izrāde,» teica Jūlija Gurviča. Dejotāja, kura pērn rudenī nosvinēja savu četrdesmito jubileju, ļāva noprast, ka tas nebija viņas lēmums, taču viņa ir pārliecināta: «Viss notiek uz labu: vienas durvis ir aizvērušās, tas nozīmē, ka atvērsies citas.»
«Balets ir jaunības māksla un diezgan nežēlīga. Labāk no skatuves aiziet vienu gadu ātrāk nekā vienu dienu par vēlu. Jūlijas likteni var apskaust jebkurš, parasti primabalerīnas laiks tik ilgs nemēdz būt. Viņa ir unikāla: ļoti strauji, jau pirmajās darba sezonās kļuva par prīmu un 22 gadus dejoja vadošās lomas,» Dienai saka Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis.