Pieņemsim ērtības labad, ka mums ir šādi saskaitāmie. Pirmais: ģeopolitiskais apdraudējums, kāds sen nav pieredzēts. Otrais: apjausma, ka Krievijas provokāciju redzeslokā ir Baltija kā tāda (bezjēdzīgi kalkulēt, kura no trim valstīm ir bīstamākā situācijā). Trešais: sentimenta līmenī kaut kāda runāšana par «brāļu tautu», «baltiešu vienotību» utt. No šiem saskaitāmajiem teorētiski vajadzētu izveidoties summai, kas raksturojama kā «jo īpaši šādos laikos nepieciešama solidaritāte». Praksē nekā tāda nav, turklāt diemžēl jāsaka, ka te problēma ir pašā sabiedrībā, ne tikai politiskajā elitē.
Proti, nav pamata apšaubīt, ka ārlietu un militāro resoru līmenī kontakti ir adekvāti (tas gan, iespējams, vairāk visu triju valstu dalības ES un NATO, nevis konkrēto amatpersonu nopelns). Vēl amatpersonas sūta viena otrai sekretariātu sagatavotus apsveikumus valsts svētkos. Baidos, ka tas arī viss. Slikti, bet tikpat slikti, ka mēs viens par otru neinteresējamies, ja tā drīkst teikt, ierindas cilvēku līmenī.
Ir uz pirkstiem saskaitāmi entuziasti izdevēju un tulkotāju aprindās - dziļa pateicība šiem cilvēkiem, bet kopumā Igauniju un Lietuvu piesaucam galvenokārt tad, ja ar vieglu paššaustīšanas piedevu jāsalīdzina mūsu valsts prezidenti. (Paplašinātais variants: «pie igauņiem viss ir labāk».)
Man nav ilūziju: virknē ekonomisko jautājumu trīs valstis bija, ir un būs konkurentes, un par to nav ko gausties (biznesa jautājumos laiku pa laikam saplūcas arī, piemēram, ASV un Kanāda). Tomēr tas nenozīmē, ka vēsturiskie, ģeogrāfiskie tuvākie kaimiņi jāaplūko caur «leišu piens», «igauņu numuri» un tamlīdzīgiem sadzīviskiem aspektiem. Varbūt mēs varam tajā izglītības sistēmas sadaļā, kas skar vēsturi un literatūru, vairāk uzmanības pievērst Igaunijai un Lietuvai? Varbūt mēs varam sabiedriskajā pasūtījumā medijiem iekļaut vēlmi lielāku uzmanību pievērst šīm valstīm? Ko mēs zinām (un vai mums ir nostāja) par jautājumiem, kad strīdas Lietuva un Polija (un šie strīdi skar arī mūs)?
Pretjautājums: un ko šī lielākā informētība dos? Jau minēju, ka starp trim valstīm ir un būs atsevišķas domstarpības. Tik draņķīgā ģeopolitiskajā gaisotnē būtu ļoti vēlams, lai tās nekļūtu par šķērsli vienotai nostājai svarīgos jautājumos. Savukārt visvieglāk panākt kompromisu ir tad, ja otra puse nav sveša, ja tu viņu puslīdz saproti un varbūt pat kopumā tai simpatizē. Toties, ja mēs paliekam apsūnojušu anekdošu vai sīkmanībā absurdas ksenofobijas līmenī, tad var gadīties, ka tā arī paliekam katrs viens pret vienu ar Krieviju un teiksmainajiem Rietumu sabiedrotajiem kaut kur pie horizonta.