Dziļš, krāsains tonis
Čelliste, kurai šogad jāabsolvē Mūzikas akadēmija, ir viena no šā gada balvas laureātiem - kopā ar flautisti JVLMA maģistranti Agnesi Nikolovsku un šīs augstskolas profesoru Jāni Maļecki. Gada balvas pasniegšanas ceremonija noritēs JVLMA 92. dzimšanas dienas svinību ietvaros.
Balvu, ar kuru sumina Mūzikas akadēmijas studentu un pedagogu sniegumu aizvadītajā gadā, Dace Zālīte nopelnījusi par Dmitrija Šostakoviča Čella koncerta (Mi mažorā, op. 107.) atskaņojumu kopā ar augstskolas simfonisko orķestri diriģenta Andra Vecumnieka vadībā. Spilgtā notikuma aculieciniece bija arī šī raksta autore: jaunās mūziķes sniegums uzrunāja ar dziļu, krāsainu, iekšēja spēka piepildītu čella toni un patiesu šī skaņdarba drāmas lasījumu. Tas lika viņu uzreiz ievērot. Viņa atzīstas: balvu «bišķiņ sirdī gaidīju», jo tas dotu iespēju, to saņemot, atkal spēlēt ar orķestri. Šoreiz vienu no populārākajiem čellu repertuāra darbiem Pētera Čaikovska Variācijas par rokoko tēmu. Viņa pirmoreiz to spēlējusi koncertā, beidzot Dārziņskolu, pēc tam Karla Davidova starptautiskā konkursa laureātu konkursā. Viņas pēdējo panākumu sarakstu vainago lauri Sergeja Taņejeva starptautiskajā kameransambļu konkursā Krievijā.
Vajadzīgs futlāris
«Manam mīļajam čellam vēl joprojām nav pienācīga futlāra,» stāsta jaunā čelliste. Tagad labs, izturīgs futlāris jau vajadzīgs steidzami, jo šopavasar jāpošas ceļā uz Tbilisi, kur Dace uzstāsies kā soliste ar Gruzijas mūzikas akadēmijas orķestri. Tiesa, čella futlāris ir dārga lieta - tādi maksā vismaz 1000 latu, un ar balvas prēmiju vien nepietiks. «Bet lētākos nav jēgas pirkt,» zina Dace Zālīte.
Par savu čellu mūziķe stāsta ar īpašu mīlestību, lai arī tas, protams, nav itāļu vēsturisko meistaru meistardarbs par simtiem tūkstošiem latu. «Tas darināts Vācijā, tam ir tikai trīsdesmit gadu, taču man ir ļoti mīļš. Tam ir skanīgs, nesošs tonis, bet, kad ieklausās, var izvilināt interesantas tembrālas krāsas. Man ir svarīgi, lai tonis nav vienveidīgs un pliekans.»
Dace ir meitene no Balviem. Vietējās mūzikas skolas sagatavošanas klasē spēlējusi klavieres, bet, to beidzot, skolotāja ieteikusi braukt uz mūzikas skolu Rīgā. Ģimene braukusi arī, jo tolaik vecāki jau juta, ka laukos kļūs arvien grūtāk izdzīvot. «Man vienmēr ir veicies. Mēs nebijām domājuši par Dārziņskolu, taču mamma sajauca skolu nosaukumus, un mēs Jurjānu skolas vietā aizgājām uz Dārziņiem. Uz klavierēm bija liels konkurss, bet skolotājs Arvīds Tareila mani pasauca uz klasi un pateica: vajag spēlēt čellu. Bez lielām ceremonijām nonācu pie čella un nenožēloju.» Viņa arī priecājas, ka trāpījies tāds skolotājs, kurš nedeva atlaides un lika sacensties konkursos, lai gan sportiskais sacensības azarts, vēlme uzvarēt un būt pirmajai viņai nepiemīt.
Bez atlaidēm
Mūzikas akadēmijā Dace ar nolūku iestājusies pie profesora Māra Villeruša, kurš nedod atlaides. «Ja pat ir slikts garastāvoklis vai kaut kas nav paspēts, ienākot klasē, zinu, ka nestrādās nekādi attaisnojumi. Tas ļoti iedvesmo.» Dace neiet pa dzīvi ar karogu: es - soliste! Priekšroku dod orķestrim un kameransambļiem. Mūziķe nekad neatsaka, ja Akadēmijā kāds aicina spēlēt kameransamblī. Tieši tā, gandrīz pēdējā brīdī iekļaujoties klavieru kvartetā, izcīnīta otrā vieta Taņejeva konkursā. «Man ļoti patīk klausīties, kā citi spēlē, komunikācija ansamblī. Ļoti priecājos, ka mani pieņēma darbā Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, jo saspēle kopā ar orķestri vienmēr ir radījusi īpašu gandarījumu.» Uz konkursu par vakanci valsts galvenajā orķestrī saposusies kā uz koncertu, lai gan labi zinot, ka būs jāspēlē neredzamai, aiz aizkara. «Tomēr ir jābūt svētku sajūtai. Kad kāp uz skatuves, tam jābūt kaut kam īpašam. Pat ja tu spēlē konkursā, kur tevi neredz.» Orķestrī čellistei rit pirmā sezona, lai gan jau agrāk tajā aizvietojusi mūziķus. «Man patīk kolektīvais rezultāts. Es jūtos tur iederīga,» saka Dace Zālīte.