Vienmēr var kaut ko uzlabot, tomēr jāsaprot arī tas, ka ikviens jauns likums saistīts ar jaunu tiesu praksi. Līdzšinējā likuma redakcija, lai gan, protams, var to dažās sadaļās saukt par novecojušu, ir jau iesakņojusies - ir zināms, kā tiesas to interpretē, ir zināma tiesiskā paļāvība. Savukārt jebkuri jauninājumi rada risku, ka parādīsies problēmas, par kurām grozījumu izstrādes laikā grūti pat nojaust. Likums tika «atvērts» faktiski nelielu grozījumu dēļ, kas skar samērā šauru jautājumu loku - fizisko personu maksātnespējas procesu, lai padarīto to vieglāku. Daži no šiem grozījumiem skar nodrošināto kreditoru intereses, bankas, tā teikt, saausījās, un rezultātā tur sabira tik daudz priekšlikumu, ka mēs faktiski varam runāt par jaunu likumu.
Par ko jums ir bažas?
Bažas ir par to, ka būs nenoteiktība - kā kurā tiesā jaunās normas interpretēs. Mums ir arī sajūta, ka vairums no šiem jauninājumiem ir vērsti uz to, lai ierobežotu administratoru darbību, lai palielinātu kreditoru ietekmi. Piemēram, bankām sāpīgs jautājums ir administratoru iespēja «paķidāt» trešo personu galvojumus. Proti, banka izsniedz aizdevumu personai x, bet par aizdevumu galvo vēl juridiskā persona y. Un ir kolēģi, kuri situācijā, ja banka vēršas pret y, saka: galvotājs nav guvis no tā nekādu ekonomisku, mantisku labumu, attiecīgi bankai nevajadzētu vērsties ar piedziņu pret y. Strīdīgs jautājums, ir atšķirīgi tiesu spriedumi, bet jebkurā gadījumā bankām šādas situācijas a priori nepatīk.
Bet lai nu būtu. Galvenā problēma, pēc mūsu domām, ir tā - ja nu likums ir atvērts, tad ir jārisina konceptuāli jautājumi, nevis jānodarbojas ar kosmētiskiem pielabojumiem. Ir jārunā par to, ko mēs vispār gribam panākt ar maksātnespējas procesu? Viens variants ir: atnāk administrators ar ierobežotām pilnvarām, konstatē, ka nekādu aktīvu vairs nav, vienkārši likvidē. Otrs variants ir: administratoram ir tiesības «rakties dziļāk», apstrīdēt kādus līgumus, ar kuru palīdzību aktīvi iepriekš izvesti. Un tad mēs saskaramies ar duālu situāciju - it kā iesaistītās puses saprot, ka loģiskāks būtu otrais variants, bet negribas dot pilnvaras tiem sliktajiem administratoriem...
Jāsaka, sevišķi laba slava jūsu «cunftei» nav... Bija pat ideja pastiprināt pārraudzību, nosakot, ka jūs esat valsts amatpersonas.
Latvijā regulējums no valsts puses ir pietiekošs. Mūs uzrauga Maksātnespējas administrācija, daudzus būtiskos jautājumus lemj tiesa, galu galā pašiem kreditoriem ir dažādas iespējas sūdzēties, prasīt administratora atcelšanu utt. Patiesībā citur Eiropā maksātnespējas process ir tieši pretēji vairāk atstāts pašu biznesa aprindu ziņā - tā ir privāta nauda, ar ko kreditori riskē, tā ir viņu darīšana, kā viņi cenšas to atgūt.
Par to «slavu» jāsaka tā. Pirmkārt, nevar noliegt - gadās arī apšaubāmi gadījumi. Bet, otrkārt, jāsaprot arī tas, ka nekad nebūs tā, ka ar administratoru visi būs apmierināti. Viņš var strādāt likuma noteiktajā kārtībā kopā ar lielākajiem, aktīvākajiem utt. kreditoriem, bet kādam vienalga var būt iebildumi.
Atgriežoties pie grozījumiem - vai vajadzētu maksātnespējas procesu privātpersonām vēl atvieglot?
Tas ir jautājums politiķiem, tā ir politiska izšķiršanās. Principā jau pastāvošais regulējums ir kredīta ņēmējam gana draudzīgs. Ja jūs pats neesat kaut ko «kombinējis» - piemēram, dzīvokļa iegādei paredzēto kredītu izmantojis pavisam citiem mērķiem, jūs sāksiet un pabeigsiet savu maksātnespējas procesu bez problēmām.
Un kā ar juridiskajām personām?
Īpatnēji ir tas, ka darba grupā, kas Saeimā strādā ar grozījumiem, faktiski nav pārstāvētas vietējo nelielo, vidējo uzņēmumu intereses. Nodrošinātos kreditorus pārstāv Komercbanku asociācija, tad ir Ārvalstu investoru padomes, LDDK pārstāvji, bet, kā saka, standarta uzņēmēju intereses pārstāvētas nav, un tas var rezultēties ar to, kā jau minēju, ka vēl lielāku teikšanu iegūs bankas, ka bankas un kredīta ņēmēja attiecībās neviens iejaukties nedrīkst. Lai gan varbūt 10% bankas - aizņēmēja attiecību gadījumos mums, tā teikt, būtu savs vārds sakāms.
Dīvaini ir tas, ka daudzi mūsu priekšlikumi tiek uzņemti ļoti vēsi, lai gan tie vērsti uz to, lai mēs varētu reāli atgūt līdzekļus. Piemēram, mēs rosinām noteikt kritērijus, pie kuriem maksātnespēja ir jārosina. Pretējā gadījumā mēs nereti saskaramies ar novēlotiem maksātnespējas pieteikumiem, un uzņēmumu vadība par to nav atbildīga. Mēs iesniedzām priekšlikumus, kas ierobežotu t. s. izsoļu reiderus, fiktīvos kreditorus. Un atkal nav skaidra šo priekšlikumu nākotne, jo liekas, ka tie tiek bremzēti tāpēc vien, ka nākuši no «slikto» maksātnespējas administratoru puses.