Uzdzīves sekas
Tam, ka banku depozītu ienesīgums patlaban ir tik mazs, saknes meklējamas iepriekšējā finanšu krīzē jeb, precīzāk sakot, tās pārvarēšanas grūtībās. Proti, lai veicinātu ekonomikas atgūšanos, pasaules vadošās centrālās bankas samazinājušas procentu likmes līdz minimumam, bet ASV un Japānas gadījumos iesaistījušās arī valsts ilgtermiņa obligāciju pirkumos, tādējādi cenšoties samazināt arī ilgtermiņa aizdevuma likmes komercbankās, lai veicinātu jaunu investīciju projektu rašanos un kāpinātu mājsaimniecību patēriņu, tādā veidā veicinot arī kopējo ekonomiskās aktivitātes pieaugumu.
Problēma ir tā, ka iepriekšējo desmitgažu dzīve uz parāda novedusi līdz tam, ka jaunas finansiālās saistības uzņemties kļūst aizvien grūtāk un pasaules vadošajām centrālajām bankām iepriekš minēto darbību veikšanas stilā nācies kļūt aizvien agresīvākām, taču šo procesu medaļas otra puse ir strauja ienesīguma samazināšanās fiksēta ienesīguma finanšu instrumentiem, tostarp arī banku depozītiem.
Bez izmaiņām
Jautāts, kā varētu mainīties banku termiņnoguldījumi un kādi faktori to noteiks, SEB bankas Private Banking pārvaldes investīciju stratēģis Ingus Grasis skaidro, ka noteiktas valūtas depozīta ienesīgumu ietekmē īstermiņa procentu likmju līmenis finanšu tirgos, kuru galvenokārt ietekmē attiecīgās valsts centrālās bankas monetārā politika. Lai varētu sagaidīt augstākas procentu likmes depozītiem, centrālajām bankām jāsāk palielināt bāzes procentu likmes, konkretizē finanšu eksperts.
SEB ekonomisti šobrīd prognozē, ka ASV Centrālā banka varētu būt pirmā, kas sāks palielināt bāzes procentu likmes, un, visticamāk, tas notiks 2015. gada pirmajā pusē.
«Prognozējam, ka nākamā gada beigās bāzes gada procentu likme ASV varētu pakāpties līdz 1,25%. Savukārt Eiropas Centrālās bankas pašreizējo refinansēšanas likmi 0,15% apmērā līdz nākamā gada beigām nemainīs. Galvenais faktors, kas ietekmē centrālo banku lēmumu par bāzes procentu likmēm, ir gada inflācijas apmērs. Kamēr ASV gada inflācija pietuvojusies 2%, eirozonā inflācija ir tikai 0,5%, respektīvi, ievērojami zemāka par Eiropas Centrālās bankas noteikto mērķi,» bankas skatījumu uz finanšu norisēm ieskicē I. Grasis.
No tā var secināt, ka attiecībā uz eiro depozītu likmēm būtisku pieaugumu drīzumā nevar gaidīt. Uz to, ka kardinālas pārmaiņas var izpalikt, norāda arī Swedbank Investīciju produktu daļas vadītājs Reinis Jansons. Viņaprāt, būtiskas izmaiņas termiņnoguldījumu likmēs jau 2015. gadā šobrīd neiezīmējas un, visticamāk, zems likmju periods ir gaidāms arī nākamgad.
Meklēt alternatīvas
Depozītu gandrīz neesošo ienesīgumu pagaidām kompensē samērā zema inflācija, taču situācija ar banku depozītiem kritiska kļūs brīdī, kad cenas sāks augt straujāk. Šobrīd, vērtējot cenu kāpuma iespējamību, varam būt šķietami mierīgi, taču jau drīzumā paredzamā elektroenerģijas tirgus liberalizācija inflācijas spirāli var iegriezt ar jaunu spēku.
Turklāt jāņem vērā nemierīgā situācija pasaulē, kas rada naftas cenu pieauguma draudus, un neskaidrība par to, cik būtisku ietekmi uz pārtikas cenām atstās šogad notikusī ar Klusā okeāna virsmas sasilšanu saistītā El Ninjo efekta atgriešanās, kas arī var kļūt par ieganstu inflācijas pieaugumam, un tas savukārt termiņnoguldījumiem bankās var likt strādāt ar negatīvu atdevi. Jāpiebilst, ka zema ienesīguma laikmets piemeklējis ne tikai banku noguldījumus, bet arī visu fiksēta ienesīguma instrumentu tirgu. «Pēc vairākus gadus ilgušā zemu procentu likmju perioda šobrīd nav daudz pievilcīgu zema riska alternatīvu banku depozītiem. Valdību īstermiņa parādzīmju ienesīgumi ir līdzvērtīgi vai zemāki par depozīta procentiem. Savukārt ilgtermiņa valdību obligācijas, lai arī nodrošina augstāku ienesīgumu, liek investoram uzņemties nozīmīgu procentu likmju risku,» stāsta I. Grasis.
Viņš arī skaidro, ka, gadījumā ja procentu likmes sāks kāpt, obligāciju tirgus cenas kritīs, potenciāli radot zaudējumus. Pie minētā jāpiebilst, ka iesaistīšanās obligāciju tirgū prasa arī vairumam iedzīvotāju neesošu finanšu līdzekļu apjomu un zināšanas, tāpēc lētāk un vieglāk ir iegādāties obligācijās ieguldošu investīciju fondu daļas, kas labvēlīgos tirgus apstākļos var būt piemērotas arī tiem cilvēkiem, kuri var atļauties noguldīt vien pāris simtu eiro. Gan I. Grasis, gan R. Jansons pašreizējā situācijā alternatīvu saredz banku strukturētajos depozītos. Šie depozīti parasti tiek piesaistīti kādā konkrēta finanšu tirgus situācijā populāra ieguldījumu instrumentu (piemēram, biržas indeksu, preču biržu izejvielu vai kāda obligāciju segmenta) cenas vai vērtības izmaiņām. Šajā ziņā pēdējos gados populāra bijusi strukturēto depozītu piesaiste biržu indeksiem, kas ļāva pretendēt uz vairāku desmitu procentu ienesīgumu gadā.
Viens no strukturēto depozītu neapšaubāmiem plusiem ir tas, ka ieguldītājs pretendē uz pamatsummas atgriešanu tad, ja finanšu instrumenta, kuram piesaistīts depozīts, konjunktūra izrādās nelabvēlīga un bankas organizētais investīciju projekts tiek noslēgts ar negatīvu ienesīgumu. Savukārt salīdzinošs mīnuss ir tas, ka šajos depozītos nauda tiek piesaistīta uz vairākiem gadiem un iepriekš nav īstas skaidrības par potenciālo atdevi. Šī jautājuma aktualitāte ir pieaugoša, jo kāpums pasaules akciju biržās ilgst jau vairāk nekā piecus gadus un, kā zināms, nekās nav mūžīgs, turklāt akciju cenu palielināšanās tempi ir daudzkārt straujāki par uzņēmumu peļņas un kopējo ekonomikas pieaugumu, kas agri vai vēlu novedīs pie jauniem finansiāliem satricinājumiem.
Kā laba alternatīva strukturētajiem depozītiem ir investīciju fondu ieguldījumu daļas. Šo finanšu instrumentu ieguldījumu klāsts ir pat plašāks nekā strukturētajiem depozītiem, taču pozitīvā atšķirība ir tā, ka nauda nav piesieta laikam. Proti, investīciju fondus jebkurā brīdī var pirkt un pārdot, tādējādi mainīgajos finanšu tirgus apstākļos radot iespēju tikt pat pie lielāka ienesīguma, nekā ieguldot naudu banku strukturētajos depozītos. Savukārt, ja ieguldījumi investīciju fondos ir kļuvuši par ilgtermiņa investīciju, sasniedzot vismaz piecus gadus, ieguldītājam ir iespēja pretendēt uz daļēju veiktā iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājuma atmaksu.