Šajās dienās pieminam barikāžu laika notikumus Latvijā. Toreiz, pirms divdesmit viena gada, pēc 13. janvāra asiņainajiem notikumiem Viļņā Latvijas Tautas fronte aicināja cilvēkus no visas Latvijas stāties dzīvā aizsardzības līnijā, lai nosargātu topošo Latvijas valstisko neatkarību. Vienas nakts laikā tika uzbūvētas barikādes, un rīdzinieki, laucinieki, latvieši un nelatvieši nevis kaut kā simboliski, bet ļoti konkrēti, ar saviem augumiem, nostājās starp nekontrolējamām un pusbandītiskajām PSRS t. s. OMON specvienībām un tā laika Latvijas Augstāko padomi, lai aizstāvētu vēl trauslo topošo neatkarīgās Latvijas varu. Savukārt tieši 20. janvāris izvērtās par asiņaināko barikāžu laika dienu, kad OMON uzbrukumā Latvijas Iekšlietu ministrijai un apšaudē Bastejkalnā gāja bojā četri cilvēki un vairāki ievainoti. Asinis tika izlietas par neatkarību. Es domāju, nebūs lieki vēlreiz pieminēt bojāgājušo vārdus - milči, Iekšlietu ministrijas aizstāvji, V. Gomanovičs un S. Konoņenko, kā arī vidusskolnieks E. Riekstiņš un kinooperators A. Slapiņš.
Mēs katrs ar citādām emocijām varam novērtēt to, kas ir noticis divdesmit gados pēc tam un kas notiek šobrīd. Varam būvēt visādas sazvērestību teorijas, ar ko daži pēdējā laikā ļoti aizrāvušies, un visādi noniecināt barikāžu aizstāvju nozīmi (vienkārši jānožēlo šādu cilvēku mazvērtības kompleksi, ka viņiem tik sīkmanīgi jāpašapliecinās!). Bet tik un tā to dienu Momentu neviens mums nevar atņemt, tā ir vērtība pati par sevi. Pēc piecdesmit gadu indoktrinēšanas par to, ka nevienam pašam par sevi nav nekāda atbildība jāuzņemas un no pārspēka vienmēr ir jābaidās, tas bija moments, kad katrs izšķīrās uzdrīkstēties, nenobīties pastāvēt par sevi un savu sapni. Cīnīties par «savu un tavu» brīvību. Jo tas jau arī bija tas, kas sagrāva komunistisko impēriju, ka izrādījās - cilvēkus nevar atradināt no paša domām un, tas dīvainākais, pat no dažkārt it kā neloģiskas pārdrošības. Tieši ar to nebija rēķinājušies ne tikai paši komunisti, bet arī visu veidu sovjetologi Rietumos, kuriem PSRS straujais sabrukums bija tikpat negaidīts pārsteigums. Tajās dienās katrs no mums izrādījās lielāks par uz to brīdi «iedibināto» pasaules kārtību, un ne visām paaudzēm lemts tādus mirkļus piedzīvot. Kad vēsture tiek taisīta, nevis vienkārši dzīvota nost.
Bet, protams, tagadne ir tagadne, un es pilnīgi saprotu tos, kam šobrīd ap sirdi nav pārāk gaiši. Var jau, protams, atrunāties ar banalitāti, ka revolūcijas vienmēr ir skaistākas par to, kas tām seko, ka poēzija ir skaistāka par prozu. Ikdienas dzīves prozu. Bet tas ir vājš mierinājums.
Divdesmit vienu gadu pēc barikādēm divas lietas mums šobrīd pieķērušās pie rīkles. Un - ne pa jokam. Pa nopietnam.
Pirmā ir - čemodāni un čemodāni, daudz par daudz čemodānu. Šonedēļ publiskoti Centrālās statistikas pārvaldes dati par tautas skaitīšanas rezultātiem (kurus gan daži eksperti atzīst par neprecīziem un īsto problēmu neatspoguļojušiem). Un, lai kā daži politiķi, kā tādi strausi, censtos izlikties, ka tie ir «labāki, nekā bija sagaidāms», jāpiekrīt demogrāfam Ilmāram Mežam - nekā iepriecinoša tur nav. Strukturālā ziņā pēc sadalījuma pa vecumiem un reģionālā iedzīvotāju iztukšošanās aina izskatās ļoti slikti. Ilmāra Meža vārdiem runājot, ja nesaņemsimies un neko nedarīsim, tad drīzumā pārvērtīsimies par pansionātu. Tādu pansionātu, kura iedzīvotājus apkalpos nez no kurienes ievests darbaspēks. Un tad mūsu latviskumu nekādas Satversmes tiesas vairs nenosargās.
Un otrā šodienas smagā problēma, protams, ir valsts valodas nosargāšanas lieta. Kas pats par sevi ir simptoms kam vēl slimīgākam - nesakārtotām attiecībām starp mums, latviešiem, un valstī dzīvojošajiem cittautiešiem. Var, protams, skatīties atpakaļ pār plecu un tagad meklēt vainīgos pagātnē. Bet pagātne, protams, ir analizējama, bet vairs nav maināma, un ir jādzīvo uz priekšu. Ir nepārprotami jānoraida iniciatīva ieviest otru valsts valodu un pēc tam jāsakārto Satversme tā, lai turpmāk šādas iniciatīvas padarītu par neiespējamām. Un tajā pašā laikā ir gudri jāizvairās no kārdinājuma «kāpt uz barikādēm». Jo barikādes būvē neapbruņotie pret apbruņotajiem, savējie pret svešajiem. Bet šoreiz ir runa par ko citu - par saprašanās formulas meklējumiem. Ne vairāk, ne mazāk - Latvijas valstiskuma labā. Un galvenā atbildība par šīs formulas atrašanu gulstas tieši uz mums, latviešiem, kā šīs valsts valstsnāciju.
Kāds var man pārmest, kāpēc es pieminu šīs smagās šodienas problēmas barikāžu notikumu atceres sakarā. Bet varbūt tieši tā vajag. Jo divdesmit vienu gadu veci notikumi Rīgas ielās parāda, ka mēs protam būt ļoti stipri, protam skatīties izaicinājumiem tieši acīs, bez gļēvuma. Mākam mobilizēties. Mākam vienoties, neskatoties uz visām anekdotēm par latviešu kašķīgumu, tad, kad tas ir vitāli nepieciešams. Mākam atšķirt būtisko no mazsvarīgā, nebūt sīkmanīgiem.
Mākam būt latvieši, kas ir savas valsts cienīgi.