Nav cienīgu pretinieku
Šoruden Andris Lasmanis atgriezās no Itālijas, kur norisinājās Eiropas sacensības veterāniem. Latvija tajās piedalījās ar divām komandām pludmales volejbolā vecuma grupās virs 65 un 70 gadiem. Lasmaņa kungs ar savu komandu četru vīru sastāvā ieguva Eiropas čempionu zelta medaļu. «Mums nebija cienīgu pretinieku! Tiesa, šajās vecuma grupās bija pieteikušies tikai latvieši un dažas Krievijas komandas. Maza konkurence. Bet sajūtas foršas - it sevišķi, kad kaklā to medāli kar.» Jau bērnībā Andris bijis sportiski aktīvs. Pamatskolā veselība nav bijusi stipra, bieži saaukstējies. «Kad iestājos vecmāšu skolā Rīgā, katru dienu skrēju uz Biķernieku mežu, slēpoju 10 kilometru un pilnīgi jutu, kā plaušas izventilējas. Pēc divām trim ziemām jau sacensībās sāku gūt labus rezultātus.» Augstskolā Andris trenējies distanču slēpošanā, bet, kad aizgājis strādāt uz Jaunpiebalgu, pievērsies volejbolam. «Mediķu saime tajos laikos bija aktīva uz sportu - katru vasaru salidojumi. Rajona galvenais ārsts parasti ņēma lielo autobusu, sasēdināja komandas, pats pa priekšu - bija lielas izdarības - gan sporta spēles, gan baļļuki. Jautri!» Andris audzis tajos laikos, kad vēl septiņus gadus pēc kara runājuši: varbūt atkal būs karš. «Pirmsskolas vecumā man patika tehnika, gribēju šoferis būt. Bet mamma teica: ja mācīsies par mediķi, nebūs jāiet pirmajās rindās, vienmēr būsi tas, kurš vāks sašautos,» atceras Lasmaņa kungs. Viņš iestājies feldšeros. «Feldšeru skolā bijām tikai četri puiši. Jocīgi likās, bet, no otras puses, baigi forši. Es tāds augumā maziņš. Sāku augt tikai trešajā ceturtajā kursā. Atceros, skolā bija kundzītes, kas par māsiņām nāca mācīties jau pēc vidusskolas, - viņas mani ņēma klēpī, apmīļoja, auklēja...» tagad smej Lasmaņa kungs.
Kad detaļas padilst
Pirmie darba gadi Jaunpiebalgas slimnīcā nav bijuši viegli. «Kas tikai nebija jādara! Jāsadzīvo arī ar tiem, ko miliči atveda dzēruma pakāpes noteikšanai. Reiz gan milicis, kurš pats kādreiz iemeta, atbrauca ar gandrīz norautu mēli - sašuvu. Citreiz ārsts aizbrauc pie pacienta - tantīte slima guļ gultā, kūtī stāv divas dienas neslaukta gotiņa. Aizgāja, izslauca. Bet ziemā bieži vizītē uz lauku mājām devos ar slēpēm...» Šodien, taujāts, vai attaisnojusies ideja par ģimenes ārstu praksi, Lasmaņa kungs atbild: noteikti! «Tas racionalizē izdevumus. Tikai, ja pašlaik ir 1500 pacientu uz vienu ģimenes ārstu, tad optimāli būtu 500-1000, lai var pieklājīgi aprūpēt. Padomju laikā medicīna neko nemaksāja, bet cilvēki nebija veselāki. Sistēmā «viss par velti» valdīja bezatbildība, kas mūs noveda pie viena no īsākajiem mūža ilgumiem pasaulē. Ģimenes ārstam tomēr ir atbildība. Un viņam vajadzētu arī pacientiem ieaudzināt atbildību par savu veselību.» Bet vai vecie cilvēki tomēr nav stiprāki par mūsdienu jaunajiem? «Datorizācija aizvieto cilvēka intereses ārpus savas istabas un datora. Kā šis datorizētais cilvēks saprot nodarbošanos ar sportu? Viņš sēž pie TV un skatās hokeju. Bieži vien arī nodarbošanās ar seksu izpaužas, izspēlējot emocijas caur datoru. Cilvēks paliek kūtrs. Kādreiz bija karikatūra par nākotnes cilvēku - ar lielu galvu, reducētām kājām un rokām. Fiziski viņš nekas nav. Ir tikai galva. Nezinu, cik ilgi tā var uzturēt veselīgu organismu.» Bet, kad daktera pacienti čīkstot, ka pēc 50 gadiem iesāpas kauli, viņš atbild: «Daba miljoniem gadu cilvēku būvējusi tā, ka viņa resursi paredzēti 30 mūža gadiem. Pēdējos tūkstoš gadus cilvēki cenšas rediģēt šo dabas programmu un cilvēka mūžu padarīt ilgāku, aizvietojot nolietotās ar rezerves daļām. Ir jāsamierinās, ja detaļas padilst.»
Bez endorfīniem nav miera
Vai arī pašam kauli mēdz iesāpēties? «Pēc treniņiem,» atzīst ārsts. «Mediķi bieži vien paši savu veselību nenovērtē. Vispār jau eju pie kolēģiem, bet man tā pati vaina, kas citiem, - tikai tad, kad spiesta vajadzība.» Pirms pāris gadiem Lasmaņa kungs piedzīvojis nopietnu krīzi. «Nierē atrada vēzi. Izoperēja. Par laimi, konstatēja, ka vēža šūnu izplatības nav. Turpinu dzīvot ar vienu nieri. Bet tie pāris gaidīšanas gadu, kamēr nezināju, vai kāda šūna kaut kur neizlīdīs, psiholoģiski bija grūti. Labi, ka pēc operācijas, cik ātri vien varēja, atgriezos pie fiziskām aktivitātēm.» Kad muskuļi strādā, atbrīvojas endorfīni - tie ir laba garastāvokļa pamats, bet labs garastāvoklis uzlabo veģetatīvās funkcijas, arī ceļ imunitāti. «Endorfīni rada atkarību - tas, kurš regulāri kustas, nevar būt mierīgs, ja muskuļi nav darbojušies. Man tas ir sports.» Volejbolu Lasmaņa kungs spēlē Bābelītes ezera krastā. «Tur ir daži entuziasti, pensionāri. Pazīstam cits citu no jaunākiem laikiem, kad spēlējām klasisko volejbolu. Tad vēl uz Babīti braucu - tur tādi paši entuziasti. Bet ziemā ejam spēlēt sporta kluba Brazīlija telpās.» Arī slēpo Andris joprojām - ar ģimeni, draugiem ik pavasari aizbrauc uz kalniem. Vasarā kāpj uz ūdensslēpēm. Internetā piedāvātais mūžīgās jaunības eliksīrs... «Tas ir balagāns! Nav pierādījumu, ka šīs zāles pagarinātu mūžu!» saka A. Lasmanis. Bet ja pagarinātu - pats lietotu? «Jā! Kāpēc ne, ja tad varētu strādāt vēl 70 gadus! Taisītu kādu zinātnisko darbu, joprojām uzturētu fizisko aktivitāti un vienkārši dzīvotu interesantu dzīvi. Augsti mērķi nav jāvirza. Bauda ir dzīvot. Arī vecumā.»